par kosmosu
cik jauki ir ilgstoši atslēgties no datora, izslēgt uz pāris dienām telefonu. tikai mammai ar sms- esmu dzīva, man viss ok, vnk negribu runāties ar nevienu. tevi mīlu.
apmēram tā :)
daudz ko izdarīju. vakar līdz četriem naktī sašķiroju visu savu pērlīšu kolekciju pa krāsām. tas faking nomierina prātu. rezultātā radās jaunas, skaistas, smalkas bumbas- greznas, trauslas, sievišķīgas. kaut kā tā.
es zinu, ka man tā naudiņa uzkritīs pati uz galvas- pēc sesijas gribu kaut kur aizceļot. mierīgi varētu viena pati. man vajag aizbraukt sakārtot domas, piedot sev un citiem, aizmirst un dzīvot.
vēlreiz un vēlreiz pārliecinos, ka tad, ja kosmosam prasīsi- viņš tev iedos- pat tad, ja tev tas patiesībā nebūs vajadzīgs. gribēju mīnus trīs kg?? nedēļas laikā man jau ir mīnus četri. un nav tā, ka man baigi ir no kā viņus tur nomest. tie vienkārši krīt, jo nav apetīte un laika ēst.

es ticu visumam, kosmosam, mammai. zvaigznēm. un mācos noticēt pati sev.