Trīs vīri, ietinušies biezos roņādas mēteļos, brida pa dziļo sniegu. No to elpas cēlās balti garaiņi, bārdās bija sasaluši ledus gabaliņi. Drūmajās sejās nebija lasāma neviena emocija. Vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, varēja būt jaunākais, izvilka no azotes kādu pergamenta gabalu un drebošiem pirkstiem to atlocījis, brīdi pētīja un turpināja ceļu. Ceļa biedri tam klusējot sekoja. Brīdi pa brīdim apkārtējo klusumu pārtrauca klusa rūkoņa, bet likās, ka ceļiniekus šis troksnis atstāj vienaldzīgus. Ceļinieku gaita visu laiku kļuva arvien lēnāka un lēnāka, līdz viens no vīriešiem pakrita. Abi jaunākie palīdzēja tam piecelties, un tāpat, klusējot katrs no savas puses aplika tā rokas sev ap pleciem un turpināja iet. Viss apkārt bija balts. Ceļam nebija redzams ne sākums, ne gals. Jaunākais vīrietis atkal izvilka savu pergamentu un atlocījis brīdi skatījās. Tad viņš izvilka kompasu, uzmetis tam skatienu, viņš mazliet nogriezās pa kreisi un trijotne turpināja kustēties uz priekšu.
Pēkšņi gājiens apstājās, vecākā rokas atbrīvojās no biedru tvēriena un viņš novēlās sniegā. Abi jaunākie viņu apgrieza otrādi un, kamēr viens centās uztaustīt pulsu, otrs sameklēja mazu metāla blašķīti un pielika nokritušajam pie lūpām. Viņa biedrs vēl brīdi taustīja pulsu, bet tad noraidoši papurināja galvu un piecēlās. Otrs vīrietis arī piecēlās un mirkli aizturējis skatienu uz blašķītes, iebāza to atpakaļ azotē. Abi devās tālāk, atstājot mirušo sniegā.
Sākās sniegputenis, abi vīrieši aizsedza sejas, bet tomēr turpināja iet. Jaunākais arvien biežāk uzmeta skatienu kompasam. Ceļinieku ātrums atkal sāka mazināties. Izskatījās, ka viņi ar grūtībām kustas uz priekšu. Pēc tam, kad vecākais dažas reizes paklupa, ceļabiedrs ļāva atbalstīties sev uz pleca. Abu acīs bija lasāma nolemtība, bet tomēr kaut kāda neatlaidība viņus dzina uz priekšu. Nu jau pavisam blakus atskanēja rūciens un vecākais vīrietis satrūkās, tomēr nepagriezās, lai redzētu rūcēju. Sniega vētrā tas tik un tā nebūtu iespējams.
Atskanēja šāviena troksnis un vecākais vīrietis nokrita, paraujot sev līdzi arī ceļabiedru, kas iespējams, paglāba to no nākamās lodes, kura tika raidīta viņam.
Jaunākais pārbaudījis sava biedra pulsu, izvilka tam no azotes blašķīti un brīdi palūkojies apkārt, mazliet iedzēra, tad uzmeta acis kompasam un viegli saliecies devās tālāk. Sākumā viņš centās iet ātri, ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, bet vētras dēļ neko nespēja saskatīt, tāpēc arvien retāk skatījās apkārt, iztaisnojās un turpināja iet kā gājis. Pa brīdim viņš padzērās kādu malku no blašķes, uzmeta skatienu kompasam un turpināja ceļu.
Aiz sniega vētras aizsega aizslīdēja melna ēna. Ceļinieks nometās zemē un pārkrustījies piecēlās un turpināja ceļu. Sākumā soļus, bet tad sāka skriet. Nogurušās kājas metās viena aiz otras, pa sniegu skriet bija grūti un dažas reizes viņš nokrita.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Tad pacentās piecelties, no biezajām vilnas biksēm sūcās asinis. Vēl brīdi viņš kliboja tālāk, pielicis pie lūpām blašķi un izdzēris dzēriena paliekas, viņš aizsvieda to projām un paskatījās kompasā. Viņš kliboja uz priekšu. Sejā nebija emociju, tikai nolemtība un miruši sapņi. Tagad viņš turpināja ceļu, lai dzīvotu.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Pēc brīža viņš sakustējās, apgriezās uz muguras, ar veselo roku izvilka no azotes pergamentu un šķiltavas. Mazliet atlocījis pergamentu, viņš to nolika stāvus sniegā un aizdedza. Gaisā parādījās degošas ādas smaka un atskanēja rūciens. Aizmetis šķiltavas, vīrietis pielika lūpas no rokas tekošajām asinīm un ļāva tām tecēt sev mutē. Tās viņu acīmredzami apreibināja un viņa sejā parādījās kas līdzīgs izmocītam smaidam. Vīrietis zaudēja samaņu.
Atjēdzies, ceļinieks noplēsa divas strēmeles no biksēm. No vienas viņš uztaisīja žņaugu rokai, no otras – kājai. Viņš bija zaudējis daudz asiņu un jau tā bālajā sejā vairāk nebija nevienas asins lāsītes.
Viņš turpināja ceļu. Gāja lēni, ievainoto kāju smagi vilkdams. Sejā bija iespiedusies sāpju grimase. Vīrietis zaudēja samaņu.
Vīrietis atkal atmodās un ar grūtībām piecēlies, centās iet tālāk, bet nokrita. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem piecelties, viņš atmeta šo domu un smagi atkrita sniegā. Pirksti bija apsaluši kļuvuši melni, arī uz sejas bija daži melni plankumi. Lūpas bija pilnīgi zilas. Acis bija kļuvušas blāvas. Viņš brīdi gulēja uz muguras, tad, saņēmis pēdējos spēkus, centās noņemt žņaugus, bet apsaldētie pirksti neklausīja. Pēc ilgiem pūliņiem, viņam izdevās ar zobiem noraut žņaugu no rokas. Un viņš atkal zaudēja samaņu. Vairāk viņš nekustējās.

Tā beidzās gandrīz 6 nedēļas ilgusī ekspedīcija, kas tās sākumā sastāvēja no 36 cilvēkiem.

Mīlu tūristus… ;))

© Lord Andrey de Initio (13.11.2003)