es esmu laimīga tad, kad tieku savā upē un mierīgi plūstu straumei līdzi.
labi ir tad, kad ir cilvēki, ar kuriem strādāt. tad es esmu smaidīga, zinoša meitene baltā halātā, kura negrib atklāt savu vecumu, lai nezaudētu klientu uzticību. tad es nedomāju par savām problēmām. nelūru telefonā un domāju tikai par celulītu, cilvēku un viņa ādu. es gribu strādāt ar tām ūdensierīcēm. darīt kaut ko jaunu. vēl nezinu, kas tie par kursiem/apmācību, bet mani tas interesē.
kaut kādā ziņā es attīstos, bet kaut kādā stāvu uz vietas.
es sāpinu sev tuvus cilvēkus. esmu laba pret tiem, kas man neko nenozīmē. un tas ir slikti.
ceru, ka tu atbrauksi mājās un viss būs labi. tavu džemperi neesmu novilkusi kopš pirmdienas. pirmo reizi laikam tik vāji salūzu, ka neaizgāju uz eksāmenu. bet tas ir tikai sūda eksāmens. dzīve ir tur ārā. kaut kur citur. kaut kur, kur negribu būt viena.

vairs nemāku rakstīt smukus un saulainus tekstus. viss mans emo ir te. nu kāds tur brīnums? dators taču nerunā pretī, nepiekāš, nenosoda, nemāca. tikai dod burtiņus smukā rindiņā.
īstenībā viss šis profils ir viena liela emo ģēla. iepriekšējais bija par saulainām dienām, rapšiem, ballītēm- šis par piņņāšanu, strīdiem un to cik es slikta blablabla. bet kaut kur tas viss ir jāizliek uz āru. kad ir lai, tad taču nav laika rakstīt. tagad esmu atradusi sev fakinu nodarbi, gaidot tevi mājās.
šodien nodomāju, cik forši būtu piezvanīt mammai un izkratīt sirdi. jo spiež saules pinumā.