ak, lakstīgala, nedziedi pie mana loga sērīgi

Es gan nepiederu pie sieviešu agrās celšanās klubiņa, bet mēs ar dzīvesbiedru plānojam laiku divatā, lasi - nokniebties, mazliet vēlākos darbdienu rītos pēc bērna aizvešanas nu jau uz skolu, tagad uz bērnudārzu. Mēs to varam tāpēc, ka vairākas dienas nedēļā strādājam no mājām. Kā ir citiem, nezinu, bet vakarā esam pārāk noguruši. Cita laika dzīvesbiedram man nav, ja neskaita nedaudz pasēdēt līdzās uz dīvāna, kad bērns aizgājis gulēt. Pēdējo reizi kopā bijām uz kino pirms jaunākā bērna dzimšanas, tātad pirms 8 gadiem. Ar vecākajiem bērniem daudz palīdzēja mani vecāki, tad varējām arī randiņot.

es laikam tieši to "nedaudz pasēdēt uz dīvāna" - man tas liekas tik svarīgi. tajos sieviešu komentāros valdīja "miers klusums no rīta, skrējiens pa dienu, darbi dārziņi skolas, vakarā vakariņas un tad gulēt ar bērniem", un šeit nav tā dzīvesbiedra.

(mēs liekam bērnus gulēt astoņos, lai līdz deviņiem ir klusums un miers un tad varam iedzert vīnu un parunāties, palasīt grāmatas viens otram blakus, varam paplānot nākotni, varam vienkārši pabūt)

// prieks, ka jūs varat atrast laiku kniebieniem gaišajā dienas laikā!

es ceru, ka viņas to vienkārši nepiemin

Ir jau ļoti daudzas ģimenes, kur abi vecāki mājās ir tikai vīkendā, brīvdienās vai dažas nedēļas ik pēc dažiem mēnešiem un pa lielam sieviete ir vientuļais vecāks.

Bet vispār ja pārī ir svarīgi pavadīt laiku kopā, tad kaut kā izgrozās un saorganizē un man šķiet ka tas notiek biežāk nekā saorganizēt 'laiku sev' kas prasa lielāku pielāgošanos un ir sarežģītāk

man liekas, ka laiks sev ir piecreiz vieglāk atrodams kā laiks divatā, jo laiku sev var egoistiki izķert jebkur, bet laiku divatā vajag salāgot ar bērnu grafikiem (miega, skolas, utt)

Nepiekrītu. Ļoti atkarīgs no daudziem citiem faktoriem sadzīvē. Ja tu ikdienā esi viena ar mazu bērnu, vajag atbalstu/resursus tam laikam sev, ja tas nenotiek uz miega rēķina un uz miega rēķina tas nav iespējams ilgtermiņā

es jau te runāju par pāru ikdienu, ne solo vecākošanos.

Nu jebkurā gadījumā laiku sev var atrast arī izmetot nelielu loku starp darbu un veikalu, atgriešanos mājās, bērna savākšanu no dārziņa utt.. Jebkurā - gan solo, gan ne-solu variantā. Piekrītu, ka diviem ko tādu saorganizēt, tas tiešām ir speciāli jāorganizē.
Pie tam tās divatā pabūšanas, ne tikai lai nokniebtos jāgrib abiem.

*agrāk uz bērnudārzu

vīra kunga darba specifikas dēļ mums sanāk laiks kopā dienās, kad viņš ir mājās un bērns dārziņā.

tas ir skaisti!

Mums ar sievu no laika gala (kopā esam 40 gadus) ir pilnīgi atšķirīgs režīms. Man 10 vakarā - 6 no rīta, viņai 1 naktī - 10 no rīta. Pat ar bērniem iemanījāmies šādi dzīvot, ja neskaita slimošanu un citas ligas. Intimās attiecības vairāk pa dienu, kad bērni nav mājās un paši vēl mundri. Un vēl, es briesmīgi krācu, tāpēc sievai vienīgā iespēja pagulēt ir rīta pusē. Līdz atsevišķām guļamistabām tā ari nenodzīvojāmies. Tagad vairākus gadus dzīvojam atsevišķi (neesam izķīrušies, tā vajag), bet gulēšanas ieradums abiem palicis vecais. Es zvanu viņai 10. vakarā pirms aizmigšanas, viņa man 10. no rīta pēc celšanās. Trešais zvans dienā pēc trijiem, kad abi dzeram pēcpusdienas kafiju.