rant rant rant
Kad visi pasaules Kurti un Bakliji mirst, nākas ieraudzīt, ka vēl ir Dali un Pikaso. Un tur tad ir vēl daždesmit gadu. Neierēķināts kapitāls, necerēts plašums un vēl neapzināts nogurums nevarēt cerēt tik daudz.
Gaisa daudz vairāk par plaušām. Un ūdens nierēm par daudz. Acis sadegtu visā pasaules gaismā un pārsprāgtu bungādiņas, ja visu varētu pateikt.
Kā sitiens pēc sitiena laktai ir āmura sairšana, diena pēc dienas pasaulei bezjēdzīgs - tu. Bet perspektīva kā nodevīgs prāta aģents, dubultspiegs, ziņo par katru tavu kustību bezgalībai, un bezgalība atgriežas nemanāmi, paverot zemi zem kājām. Kritiens pēc kritiena, sitiens pēc sitiena, un rokas meklē, kam pieķerties, jo tādai taču ir jābūt lietu kārtībai - kārtībai savās lietās. Bet bezgala lielāka pasaule aicina atteikties pašam no sevis un palikšanas. Mūžība, atklājot sevi, aizliedz tev runāt un spriest - kas gan tu esi, lai paziņotu, kaut vai priekš sevis, kā kaut kam jābūt? Viss ir ne vien tā, kā tas ir, vēl jo vairāk - viss ir ne tā, kā tev liekas. Ne tā, kā tev vispār var likties. Jo tev nav, kur likties.
Viss liekas pats. Viss, kas tev vairs var palikt, ir spīts pret to visu. Apzināti akls, apzināti mēms, apzināti kurls - tikai jūtas paliek kā virsma, kur visumam spoguļoties sev pašam par mūžīgu prieku, tev nepieejamu. Ej dirst, tas ir viss, kas tev jāzina, ciktāl pasaule spētu ar tevi sazināties. Ej dirst, tu neesi vajadzīgs. Un tomēr - gribas būt, kaut vai nevajadzīgam, pēc iespējas ilgāk, jo vienmēr vēl kaut kā var noticēt tam, ka viss vēl var piederēt tev.