Esmu slima.
Slima un darbā.
Māte aizbraukusi uz konferenci - nav pat, kas antibiotikām recepti izraksta.
Kāpēc atkal gribas tikai un vienīgi raudāt un pārmaiņus lamāties 3stāvīgi?
Citu emociju nav.
Gulēju drausmīgi, visu nakti murgoju par sava vīrieša despotisko māti, ar kuru man bija kaut kādas darīšanas. Brrr...
Interesanti, kāds efekts rodas, 1/2 stundas laikā iztukšojot burciņu (200 dražejas) C vitamīna? Bērnībā no šitām man metās pumpas. Nu ja, es zagu vectēvam no skapjaugšas C vitamīnu un vēl to otru, oranžākas un lielākas bumbiņas, kas nav tik skābas, bet bik' rūgtākas. Man deva to vienu lielo un divus C vitamīniņus, bet man gribējās vairāk un es spēru.
Tagad nav neviena, kas man recepti izrakstītu. Ja arī būtu, kas izraksta, neviens nezinātu, ko īsti man vajag, tikai mamma.
Drausmīgi, es savā vecumā pēkšņi 3 dienas nevaru bez viņas.
Nožēlojami?