No miega
Kā ar ledainu šalti pār skaustu,
būvētais cietoksnis pārvēršas par graustu.
Nosodot un saucot par meli,
ar pirkstu varu rādīt tikai uz sevi.
Šķirot lappuses uz pagātni,
meklēju, lai izrautu nezālei sakni.
Tā radās neizturot spriedzi,
atrodot kur jākasa, lai novērstu niezi.
Tāpat kā pašmāju ceļu segums,
kur posmi bez ielāpiem ir retums,
arī es neesmu viens vesels,
dzīvojot pēc principa:
“Kurš gan cits sev asti cels?!”
kamēr citi ceļas debesīs,
es ar vaimanām ceļos līdz.
Jo vairāk redzu sevi patiesu,
jo vairāk redzu, cik man piedots tiek ik dienu.
Kas būs tālāk? Nekas.
Reizēm pietrūkst vārdu, lai izteiktu sajūtas.
Es gribu vienkārši pamosties.
Pamosties