Izrautas frāzes

01:00 am - Rītā aprasojis logs

Kā katru rītu, mēs pretējos virzienos ejam.
Bet kā gan citādi, lai savus skatienus mijam?
Un es Tevi neatpazīstu jau kuro reizi,
reizēm baidos vārda saukt, ja nu greizi.
Kā lai Tevi uzrunāju,
ja no Tava skatiena jau zaudēju stāju?

Un es atspulgā veros,
vai kādas acis uz mani skatoties staros?
Staros!
Un es tik smejos!
Vai kāda ar mani arī valsi dejos?
Dejos!
Un tu man ausī čuksti: “Muļķīt,
Tu gribi, lai pasaule pie kājām krīt!”

• Leave a comment

01:03 am

Man nosala pirksti Tev rakstot,
jo nezināju ko teikt.
Un tad man nosala sirds, Tevi ar citu redzot,
jo nepateicu.

• Leave a comment

01:04 am

Es izbēru krustnagliņas pludmalē,
jo viņas tā smaržo un jūra tā šalc.
Un es iekodos Tev apkaklē,
it kā tas būtu pēdējais Tavas smaržas malks.

• Leave a comment

01:44 pm

Un tā mēs kliedzām viens uz otru,
stāvot katrs savā upes krastā, stiepjot roku,
aiz rūpēm slēpjoties, tik ūdens par aukstu,
lai piekāptos un pie otra pelstu.

• Leave a comment

10:54 pm - No miega

Kā ar ledainu šalti pār skaustu,
būvētais cietoksnis pārvēršas par graustu.
Nosodot un saucot par meli,
ar pirkstu varu rādīt tikai uz sevi.
Šķirot lappuses uz pagātni,
meklēju, lai izrautu nezālei sakni.
Tā radās neizturot spriedzi,
atrodot kur jākasa, lai novērstu niezi.
Tāpat kā pašmāju ceļu segums,
kur posmi bez ielāpiem ir retums,
arī es neesmu viens vesels,
dzīvojot pēc principa:
“Kurš gan cits sev asti cels?!”
kamēr citi ceļas debesīs,
es ar vaimanām ceļos līdz.
Jo vairāk redzu sevi patiesu,
jo vairāk redzu, cik man piedots tiek ik dienu.
Kas būs tālāk? Nekas.
Reizēm pietrūkst vārdu, lai izteiktu sajūtas.
Es gribu vienkārši pamosties.
Pamosties

• Leave a comment