impulsīvi un momentāli
man jau no bērnības ir raksturigs tas, ka nespēju ilgi izturēt lēnprātīgus un aprobežotus cilvekus, ka momentā atpazīstu tos pūlī un eju pa gabalu no tiem, vai arī nespējot izturēt, iesaistos diskusijās, kuru likā tracinu savus nervus, taču es nespēju beigt apbrīnot viņu stulbumu un pārliecību par viņu debīlistisko pārgudrumu, kaut gan viņi no dzīves nezina ne sūda! es , nē, es neuzskatu,ka esmu afigenna gudriniece un kad esmu kļūdījusies, izjūtu da mega spēcīgu kaunu, taču ar to es arī atšķiros no tiem pārgudrajiem pidariem,kuri kļudījušies, nespēj piestāt un izanalizet savas klūdas, uzskatīdami, ka viņi tik un ta nekad nekļudās! ak dievs,kā man tādi kretinē.
mammai bija draugs- armijnieks. Viņš bija ļoti aprobežots, tacu gulta laikam labs, ja jau mamma tik ilgi vinu izturēja sev līdzās. es vienmēr iesaisītos ar viņu konfliktos. mamma vienmēr uz mani dusmojās, taču es nespēju. lielākoties es nokluseju visas tās pārgudrības,kuras man, nonakot kontakta ar šādām personām, spraucas ārā, taču manās acīs vienmēr bija redzams tas naidīgums un dillemas, kuras manī šaustijās, dusmas un vulkāns manī. un tas ir grūti!!
un apbrīnoju arī cilv., kuri laimigi spēj kontakteties ar tiem pidariem, kuri man goda vards krīt uz nerviem.
jā, jā, esmu ņervnaja, bet iepūt man! es nezinu, man atkal vnk viss ir salasījies kopā un esmu dusmiga, nē, neesmu dusmīga, man vnk ieksa i rļoti dudz negatīvā, nē, tas nava rī negatīvais, tas vnk ir kkāds trakums, kad krīt uz nerviem noteikta lieta, un ta ir- kāpēc tik kolosalamcilvekam,ka Ričards ir jākontaktējas ar pusdebīliem cilvekiem,kuri nespēj mainītiues līdz ar laiku un tie arī bremze vina attīstību. tas ta, piemēram.
aij.. utt. es pat vairs nevelos tajā iedziļināties, jo tas ir pārak.. nu karoč, mani tagad nosoda, kad šo lasa, bet Tu nesaproti to ta, kā tas ir man!
es vnk gribu,lai mans bebsis tiecas dzīvē uz augšu, atrod reālus mērķus un iespējas, kuras arī izmanto.. Tu vnk nesaproti, Ričard, kaut gan apgalvo,ka saproti!