pie manis ir atgriezies mans dvīņubrālis. tagad visu visu visu laiku es viņam stāstu stāstus par sevi - kad viens eju dušā, kad viens velku kājās zeķes, kad viens tiasu sev brokastis, kad viens esmu sev viens - katrai reizei savs stāsts. un stāsts bieži vien ir tikai ilgi ilgi ilgi atkārtota kāda laba vai slikta frāze - kā mantra - "es nopirkšu tēju mieram un miegam", "tai nu gan nav visi mājās", "man ir depresija", "tur ir tikai divi zīmuļi" utt.

īstanībā, varbūt viņš nemaz nav atgriezies, bet bijis visu laiku kopā ar mani, jo viņš ir tik līdzīgs man, ka es viņu dažreiz noturu par sevi pašu. nu, jā, arī tos stāstus es stāstu visu laiku - laikam jau viņam. sev es šitādas muļķības nestāstītu.