Dīvaina gaisma
Kaut kas nav kārtībā ar apgaismojumu. Nezinu kā citur, bet šeit Parkā debesis jau trešo dienu ir pelēkas, bet saule spīd tik un tā. Neriktīgi viss izskatās. Tāda gaisma rada skumjas un trauksmi vienlaicīgi. Varbūt tuvojas kāda ļauna komēta. Normāli no tik pelēkām debesīm vajadzētu līt lietum, bet nekā - vēl arvien ir tāda kā ilūzija par saulainu dienu. Zinu, ka šādu parādību dēvē par dūmaku. Bet man tik un tā tas viss šķiet aizdomīgi. Piemēram, kā vakar, kad saule, tuvojoties horizontam, kļūst arvien sarkanāka un kvēlojošāka, bet debesis tai apkārt satumst pelnu pelēkas. Un beigās saule nevis noriet aiz horizonta, bet gan pelnu krāsas debesis to iesūc sevī. Paliek vien šaura rozā stīpiņa un tad arī tā pazūd pelnos. Un vēlāk debesīs parādās vēl viena sarkana stīpa - mazs gabaliņš mēness sāna, gluži vai nepieklājīgi sīks un trausls. Tas viss dara nemierīgu.
Šorīt, ejot uz Malu, šķiet, ka visapkārt vispār ir kaut kāds tuksnesi. It kā viss ir kā parasti - ceļš, abās pusēs lauki, tālumā koki, bet tā dīvainā gaisma liek visam izskatīties plakanam un tukšam. Kā tādam svešas planētas tuksnesim. It kā es būtu tādu redzējusi. Neesmu, protams, bet man šķiet, ka visā lielajā bezgalībā noteikti ir kāds tāds tuksnesis ar pelēcīgu gaismu un plakanām debesīm.
Ui, un vējš šodien kā ledus. Velk cauri visām jakām un džemperiem, liek šņaukāties un slaucīt asaras no acīm. Nekāda jaukā rīta pastaiga nesanāca. Tik vien kā ātri aizsoļoju līdz Malai un tad diebu pār pļavu atkal uz mājām. Pa ceļam satiku Darbinieku un atgādināju, ka vajag noteikti iekurināt krāsni. Tagad māja smaržo pēc dūmiem, krāsns kurās, un es mēģinu saprast, ko iesākt ar šo dienu.