Imantam Ziedonim - 75.
Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma brīdi.
Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nesajust.
Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt – lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu.
Lai es nemīlu viņus, vienu brīdi lai es nemīlu viņus, vienu mirkli lai viņi izlūst man, izgaist un es palieku viens vienīgs.
Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs – taureņu vidū brīvs bez taureņiem.
Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss.

/I. Ziedonis/