.man ir briesmīgi bail, ka nespēju sataustīt sevi. mana irdenā, no sīkām drumslām veidotā "es" vietā ir kkāds bezveida klucis. nē, tā nav stabilitāte, un tas nav miers un piepildītība vai pašapmierinātība. bez kaislības, bez iekšējas, plosonības, bez nežēlīgas plēsonības pret sevi, kas bija vienīgā, kas caur un ar mūžīgu jaun-radīšanas/darbības nepieciešamības/nepietiekamības ritmu un sajukumu visu uzturēja, tas viss ir sakaltis, sarecējis. vecas rētas un jaunas nenāk klāt. nekā jauna. manī. tāds klusums un izdedzis mežs. bez putniem un čūskām, mizgraužiem kaut vai. tikai nemitīgais - izdarīt vēl to un to, un tad dzīvot. bet ko un kam, un kā labā dzīvot. un es negribu, negribu tādu pieaugšanu, tādu izaugšanu no sevis laukā, tādu sevis aizaudzēšanu ciet.