Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
29.4.11 10:22
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen kādā sarunā formulēju, kas tieši man patīk garajos vienatnes skrējienos - tajos ir gandrīz tāda pati brīvība kā Bulgakova Margaritas lidojumā. Tu skrien, viscaur anonīma un nepamanāma, nav jākoncentrējas uz kādu mērķi, maršrutu un tempu jebkurā brīdī var mainīt. Tikai pasaule un tu. Laimīgs brīvības mirklis bez saistībām un pienākumiem. Un nekādas vajadzības demolēt svešus dzīvokļus, pat ja tāda iespēja rastos.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]kreiza
    29.4.11 10:29
    Tu skrien un Tev ir sajūta, ka visi uz Tevi skatās- man būtu šitā :) Un no brīvības ne vēsts...

    • [info]krii
      29.4.11 10:31
      Tāpēc iesākumā jāskrien pavisam agros rītos, kad vēl nav neviena, kurš skatītos. Pēc tam pierod, un viņi visi pazūd - nu tie, kuri varētu skatīties.:)

  • [info]antuanete
    29.4.11 10:33
    Man līdzīgi ir, braucot garos treniņus ar velo vai airējot - izbrauc un zini, ka tuvākās stundas nekas cits nebūs jādara, tikai jāmin pedāļi vai jāvicina airis. Pilnīgs relax, garām slīd ainavas un smaržas, putniņi dzied...

  • [info]kemune
    29.4.11 10:39
    un saistības noskriet to štrunta gabalu līdz galam pārelsdamies un pārsvīstot? ui nē...

    • [info]krii
      29.4.11 10:58
      Man nav nekāda iepriekšpieņemta gabala, kas būtu jānoskrien, es vienkārši skraidelēju, kamēr apnīk. Un apnīk citreiz pēc pusstundas, citreiz - pēc divām stundām.
      Un nafig jāauļo tā, lai pārelstos un pārsvīstu?

      • [info]kemune
        29.4.11 11:01
        Man tāds stāvoklis iestājas jau no 100 metriem, skrien kā gribi :) Vienkārši sliktas atmiņas no fizkultūras stundām.

        • [info]antuanete
          29.4.11 11:07
          Pamēģini nākamajā dienā paskriet atkal :) Es rudenī tīri vai spiestā kārtā uzskrēju kādu piecīti (man arī ir dramatiskas atmiņas no skolas laikiem :)) - pirmajā reizē šausmas un ārprāts, pulss kosmosā un tikai gribasspēks palīdzēja tikt līdz galam, otrajā reizē pulss par 10 bpm zemāks un vispār sajūtas pilnīgi normālas. Pie skriešanas organisms adaptējas ātri, vienkārši nedrīkst pārforsēt un pie pirmās neveiksmes atmest ar roku.

          • [info]kemune
            29.4.11 11:15
            Tā jau ir, kā saki, es vienkārši pēc ziemas vēl neesmu saņēmies izkustēties. Es skrienu Magnētā, kad pārvaru slinkumu.

        • [info]tutta
          29.4.11 11:38
          Man ir tieši tas pats.
          Man gan te pāris vakarus, gulēt ejot, bija vīzija - kā būtu, ja no rīta es pamēģinātu paskrieties pa Ziedoņdārzu? Nu, bišķi, tik, cik varu. Tikai pamēģināt, kā ir. Varbūt iepatiktos... Un tad es iedomājos to elšanu, pūšanu, sirdsklauves un piedevām vēl iespēju atkauties no rīta pastaigā izvestajiem suņiem... Nē, paldies..

          • [info]krii
            29.4.11 11:58
            Paklausot gudrāku cilvēku ieteikumiem, es savos skrējējas gaitu pirmssākumos pat tīšuprāt bremzēju sevi, lai skrietu tik lēni, cik vien iespējams - varbūt pat lēnāk nekā soļos ejot, taču kustinot kājas kā skriešanā, nevis soļošanā.
            Jācenšas saglabāt tāds temps, lai varētu vienlaikus sarunāties - tad var skriet ar baudu un ilgi.
Powered by Sviesta Ciba