Nesen kādā sarunā formulēju, kas tieši man patīk garajos vienatnes skrējienos - tajos ir gandrīz tāda pati brīvība kā Bulgakova Margaritas lidojumā. Tu skrien, viscaur anonīma un nepamanāma, nav jākoncentrējas uz kādu mērķi, maršrutu un tempu jebkurā brīdī var mainīt. Tikai pasaule un tu. Laimīgs brīvības mirklis bez saistībām un pienākumiem. Un nekādas vajadzības demolēt svešus dzīvokļus, pat ja tāda iespēja rastos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kreizaTu skrien un Tev ir sajūta, ka visi uz Tevi skatās- man būtu šitā :) Un no brīvības ne vēsts...- kriiTāpēc iesākumā jāskrien pavisam agros rītos, kad vēl nav neviena, kurš skatītos. Pēc tam pierod, un viņi visi pazūd - nu tie, kuri varētu skatīties.:)