Nesen kādā sarunā formulēju, kas tieši man patīk garajos vienatnes skrējienos - tajos ir gandrīz tāda pati brīvība kā Bulgakova Margaritas lidojumā. Tu skrien, viscaur anonīma un nepamanāma, nav jākoncentrējas uz kādu mērķi, maršrutu un tempu jebkurā brīdī var mainīt. Tikai pasaule un tu. Laimīgs brīvības mirklis bez saistībām un pienākumiem. Un nekādas vajadzības demolēt svešus dzīvokļus, pat ja tāda iespēja rastos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
antuanetePamēģini nākamajā dienā paskriet atkal :) Es rudenī tīri vai spiestā kārtā uzskrēju kādu piecīti (man arī ir dramatiskas atmiņas no skolas laikiem :)) - pirmajā reizē šausmas un ārprāts, pulss kosmosā un tikai gribasspēks palīdzēja tikt līdz galam, otrajā reizē pulss par 10 bpm zemāks un vispār sajūtas pilnīgi normālas. Pie skriešanas organisms adaptējas ātri, vienkārši nedrīkst pārforsēt un pie pirmās neveiksmes atmest ar roku.- kemuneTā jau ir, kā saki, es vienkārši pēc ziemas vēl neesmu saņēmies izkustēties. Es skrienu Magnētā, kad pārvaru slinkumu.