Kurvjzieža kontemplācijas

krii

29.4.11 10:22

Nesen kādā sarunā formulēju, kas tieši man patīk garajos vienatnes skrējienos - tajos ir gandrīz tāda pati brīvība kā Bulgakova Margaritas lidojumā. Tu skrien, viscaur anonīma un nepamanāma, nav jākoncentrējas uz kādu mērķi, maršrutu un tempu jebkurā brīdī var mainīt. Tikai pasaule un tu. Laimīgs brīvības mirklis bez saistībām un pienākumiem. Un nekādas vajadzības demolēt svešus dzīvokļus, pat ja tāda iespēja rastos.

• 11 raksta
• ir doma

• tutta

  29.4.11 11:38

  Man ir tieši tas pats.
  Man gan te pāris vakarus, gulēt ejot, bija vīzija - kā būtu, ja no rīta es pamēģinātu paskrieties pa Ziedoņdārzu? Nu, bišķi, tik, cik varu. Tikai pamēģināt, kā ir. Varbūt iepatiktos... Un tad es iedomājos to elšanu, pūšanu, sirdsklauves un piedevām vēl iespēju atkauties no rīta pastaigā izvestajiem suņiem... Nē, paldies..

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    29.4.11 11:58

    

    Paklausot gudrāku cilvēku ieteikumiem, es savos skrējējas gaitu pirmssākumos pat tīšuprāt bremzēju sevi, lai skrietu tik lēni, cik vien iespējams - varbūt pat lēnāk nekā soļos ejot, taču kustinot kājas kā skriešanā, nevis soļošanā.
    Jācenšas saglabāt tāds temps, lai varētu vienlaikus sarunāties - tad var skriet ar baudu un ilgi.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • tutta

      29.4.11 14:36

      Labi, ja man vēl kādreiz tāda vīzija parādīsies, tad es mēģināšu nedzīt to prom :)

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais