Un tad ir tā, ka tu iedzer glāzi vīna un sajūties tik šausmīgi (banāli) viens un iztukšots, un lieliski apzinies, ka tur nekas nav līdzams, ka tā tas ir pašā serdē. Tā ir līdz mielēm smieklīga sajūta, patiešām. Jo rītdien tu pavērsi aizkaru šķirbiņu, spīdēs spoža, spoža saule, un laiks turpinās slīdēt tev cauri, un šis process būs tikpat bezpretenciozs kā jebkuru citu dienu. Jautājums ir tikai par to negrozāmo, kad tu atkal iedzer glāzi vīna. Vai tas vispār ir jāgroza, vai tas vispār ir grozāms, vai tas vispār pastāv.