vārdu protēzes
Prāts (jeb smadzenes) ir tāda pati orgānu čupa kā pārējā miesa. Un, ja cilvēkam, piemēram, noindētas aknas, plīsusi aklā zarna, atņirdzies aizkuņģa dziedzeris vai galu galā - nozāģēta roka, tad attiecīgās funkcionalitātes gluži vienkārši vairs nav, un tur nelīdzēs nekāds "Celies, ņem savu gultu un staigā!".
Protams, cilvēki iemanās funkcionalitātes aizvietot. Taču, saucot rokas par kājām vai muti par kuņģi, nākas melot. Un tie meli atspēlējas tad, kad pats esi tiem noticējis un sācis visu lietot nepareizi - atbilstoši nepareizajam nosaukumam.
Kroplis ir kroplis ir kroplis. Un reizēm pat ir absurdi vainot cilvēku par viņa kroplību. Kaut gan tie paši meli cilvēku padara ļoti cietsirdīgu (neredzīgu, nesapratīgu), un melo praktiski visi. Līdz ar to izdzīvo iedomīgākie. Brutāls, bezsirdīgs, auksts un necilvecīgs spēks. Vardarbība. Ak, vai, pareizi, piedodiet - "taisnība", "saprāts" un, galu galā - "mīlestība".
Well, fuck you!

P. S.
Lol, un vispār, mazliet turpinot vakardienas ārprātu - aizspriedumi pret kropļiem ir daudz idiotiskāki, nekā aizspriedumi pret sievietēm, jo ar sievietēm kā sievietēm vismaz viss kārtībā. Kropļi tikmēr ir nespējīgi, paši no tā cieš, un tam praktiski vienmēr sekas atrodamas ārpusē (ja kāds tiešām vēlas nodarboties ar idiotisma morālo pusi - vainošanu). Protams, pragmatiski skatoties, visus, kas nav perfekti, vajag nogalināt, tas tā kā būtu pašsaprotami. Bet, ja reiz kropļiem neļauj nomirt, tad varētu vismaz skatīt tos adekvāti, saprātīgi - bez nicinājuma un vainošanas.
Ai, fak... who gives a fuck... Neizsakāmi šausmīga pasaule.

P. P. S.
Vispār, mazliet paradoksāli, ka, jūtoties labi, gribas iznīcināt labo, jūtoties slikti - slikto.