man bija vīzija par laiku - laiks ir kā tas kāpņveida reljefs namībijā: kādu laiku tas iet pavisam līdzeni, bet tad ir tādi paātrināti izrāvumi, pēc kuriem gribas teikt to klasisko "ai, nemaz nemanīju kā...". līdzenajās vietās ir tādas knapi pamanāmas augstuma izmaiņas - tās arī laikā mēs knapi pamanām. vai vispār nepamanām.

es aizmirsu to visu pārējo.