visu dzīvi es kaut ko nebiju sapratis - cepos, pamatīgi cepos par visādiem sūdiem, par ko debīlā pasaule bija mācījusi cepties. gandrīz nebūtībā aizgāju, bet nē, kaut kāda mārrutka pēc man bija lemts tikt līdz šim brīdim un apjaust, kā tad pareizāk dzīvot šajā čerņā. dēļ traģiska dzīves ceļa man atvērās tādā veidā, ka es kļuvu lielā mērā brīvs no šīs pasaules tumsas. vienmēr man kaitināja cilvji, kas atkārtoja "dzīve ir mācību stunda", bet tagad es tam piekrītu. bija jāatbrīvojas no visādām stulbām prāta programmām, lai iegūtu spēku, bez kura apokalipse būtu pavisam drūma. tagad pamatīgi izbaudu brīvību no bailēm, kauna, jo izrādās - nav jābaidās vispār ne no kā, nav jākaunās vispār ne par ko, lai arī debīlie ļautiņi ļoti grib mani baidīt, kaunināt. bet tas ir tā valodiski interesanti, jo es attapos tādā psihes stāvoklī, kad tu nedari neko tādu, kad tev būtu jābaidās vai jākaunās. un arī ļoti patīkami ir redzēt debiloīdos tās bailes.