Tas sāk kļūt neizturami. Jau minūtes 20 cīnos ar vienu spārnoto dūcošo, kas laipni ieradās audiencē precīzi sekundes 15 pēc tam, kad uzdrošinājos atvērt logu. Jams paņem, apdedzinās pie lampas un agonijā un panikā lidinās un pa reizei vārtās visur kur te. Es:
1) gribu iet gulēt, bet viņš/viņa tak pa manu gultu plosās;
2) gribu, lai viņš/viņa vai nu atstiepj kājas vai arī tikpat laipnīgi dodas prom;
3) eleganti vicinos ar virtuves dvieli;
4) apceru situācijas ironiju un to, ka pagājušās nedēļas laikā man vairākas reizes ir piedāvāts nākt un cīnīties ar neradījumiem manā vietā, lai tik padodot ziņu. Ironiski ir tāpēc, ka bruņinieku dafiga, bet princeses nav;
5) paniski šķielēju uz gultas pusi un prātā apceru iespējamos scenārijus, kā es tagad to kustoni meklēšu. Jo nedūc vairs.
Apdeitu nebūs, es jau tā esmu komiska ar savu kukaiņmāniju. Drīkst pieņemt, ka es esmu kkā tikusi ar mošķi galā. Vai arī, ka es te ļoti sakosta un ļoti pagalam guļu uz grīdas un pēc mēneša mani atrod pārvaldnieks, kas ir nācis pieņemt dzīvojamo

es gribēju rakstīt dzīvojamo platību un to, ka nebūtu tak vairs, kam to atņemt, bet tajā brīdī dūkšana atsākās. Es atkal vareni vicinājos ar dvieli, tad veicu manipulācijas ar gaismekļiem istabā un veiksmīgi aizdabūju kukaini tuvāk logam. Ha, būtu jau skaisti, ja jams aizvāktos prom draudzīgi. Nē, viņš izlēma, ka ir pienācis laiks pievērsties ofensīvai pavisam nopietni un ielaidās jau koridorī. Es vairs nevarēju izturēt, patiesi, tāpēc tad, kad viņš/viņa bija uz grīdas, nospiedu ar melnu čību. Jā, mani noteikti pa nakti nogalēs PETA vai vendetas kāres pārņemtie mošķa tuvākie un tālākie radinieki, bet es tomēr neesmu Pelle no Sālsvārnas, kas brokastlaikā lapsenēm piedāvāja panašķēties ar ievārījumu. Protams, sēžot pie galda vai uz tā, bet kopā ar pārējo ģimeni.

Viņš tāpat bija smagi apdedzinājis spārnus un es varu mēģināt iestāstīt sev, ka tā bija eitanāzija.