Šorīt, pa gultu vārtoties, es izdomāju, ka man ir apnicis. Jup, es runāju par Māri. Man apnicis tas, kas te pēdējā laikā kopš apmēram vasaras beigām bija sācies un pieņēmies spēkā - tas, ka es pastāvīgi kko bīdīju, prasīju, plānoju, cerēju, gaidīju, gribēju. No sākuma tas viss nelikās tik izteikti, bet tagad kaut kādās pēdējās nedēļās reāli sāka gan besīt, gan traucēt. Viss. Man apnika. Mūsu [cilvēciskajās] attiecībās ir sācies pamatīgs down posms. Kaut kur dziļi iekšā es saprotu/zinu, ka tas neko nenozīmē, ka pēc tam būs kārtējais up, ka pēc tam atkal viss būs. Jo mēs nepazūdam. Visu laiku sanāk kaut kā atrasties, pat pēc ilgiem klusēšanas posmiem.
U know, kaut kad bij tāds brīdis, kad bija vakars, visnotaļ nostaļģiska un apceroša noskaņa, un pa rādiō sāka skanēt Prāta Vētras Bēdz. Lai cik stulbi tas nebūtu, man liekas, ka ir taisnība par "tie, kam lemts, būs kopā". Ir tāda klusa aizdoma, bet līdz tam vēl tāls ceļš gan jau ejams.

Tā lūk. Pēc šādas pagulšņāšanas mierīgi piecēlos, aizgāju pie kompja un sāku čatot ar Raivi. Jaunas vēsmas, prieks. Pārmaiņas. Sen nebijām čatojuši, bet joprojām atceros, kad pagāišvasar [laikam] nočatojām 6 stundas nonstopā. Sākām 10os, un pat nepamanīju, ka bija jau 3 naktī. Ap 4iem tik izslēdzām kompjus un i to vēl bija pāris sms. Maybe it's worth trying, jo deram mēs kopā tīri labi. Well anyway, vienalga, vai tam būs kāds rezultāts vai nē, bet kontaktus vismaz atjaunoju. Bāc, biju jau aizmirsusi, cik ar viņu var būt dziļi un filozōfiski čati un cik ātri tie var rasties. ^^