Es nesaprotu. Man ir draudzene, kam tagad ar naudas lietām iet diezgan pašvaki - cik nopelna, tik arī pa lielam atdod rēķinos un noēd. Vakar aizrakstīju, vai 4dien ejam kkur pasēdēt. Atbildēja, ka diez vai, jo naudas atlicis dikti maz, bet līdz algas dienas +/- 10 dienas. Un tālāko es galīgi nesaprotu. Pagājušajā nedēļā viņa nopirka jaunu somiņu un kkādu kuloniņu, par ko iztērēja vairāk kā 30 Ls. Viņai to somiņu ir desmitiem un kuloniņu tieši tā pat. Es tiešām nesaprotu - kā var atdot naudu par kkādām mantām, ja zini, ka vairāk naudas pēc tam nebūs. Tā pat es nesaprotu arī tās meitenes, kas tai pašā algas dienā skrien un atdod pusi algas par jaunām lupatām, kurpēm un somiņām, bet pēc tam atlikušo mēnesi dzīvo taupīgi un skandina, ka naudas jau atkal neēsot un neko atļauties nevar.

Man nav nekādu aizspriedumu pret tām, kam naudas ir pietiekami un var to arī atļauties. Lai tak pērk un iepriecina sevi. Bet es nesaprotu kā tas ir, ka tu vari atdod pēdējo naudu par mantām, bez kurām vari mierīgi iztikt un tad dzīvot nelaimīgs, jo naudas vairs nav. Nesaprotu.

Man laikam pavisam cita domāšana. Es pērku to, ko man vajag. Protams, mēdzu arī izdarīt spontānus pirkumus un iepriecināt sevi, bet lielākoties šādās reizēs tā pat tiek nopirkts kas tāds, ko jau iepriekš esmu gribējusi un ir bijusi vajadzība pēc tā.

Es māku apieties ar naudu. Es māku dzīvot labi un neierobežot sevi, ja kaut ko vēlos. Man nav bijis tā, ka naudas nebūtu. Vienmēr jau laicīgi esmu parūpējusies, lai būtu backups.

Es tikai nesaprotu, kāpēc citi nemāk domāt laicīgi un kaut nedaudz atlikt uz priekšdienām. Vismaz atkristu sevis šaustīšana par to, ka jau atkal naudas nav.