Un mēs ēdām medus kūku un tad viņa teica:"Njaa,Dac,starpcitu-esmu trešajā mēnesī."
Es pasmaidīju.Atceros,kā mūs pieķēra pīpējot aiz kalniņa pie ābelēm.Kā mēs cepām picu,kura bija galīgi jēla.Pie loga abām bija piekarinātas divpusējas sejiņas.Smaidīgo likām,kad bijām mājas,skumīgo-kad nebijām.Tā mēs zinājām,kad iet ciemos.Viss ir tā mainījies.Liaks paskrējis.Cilvēki nāk&iet un pazūd un uzrodas.Bāc,manas draudznes tūlīt sāks precēties un dzemdēt bērnus!?Es gribu to bērnišķīgo bezrūpību.Visus nedarbus un mammas lupukrāsu,kas uzkrāosta pāri lūpu līnijām..
Es būšu krustmāte.Nezinu,vai vispār spēju tāda būt.Tas ir nopietnāk kā izklausās.Un,kad es ieraudzīju bildē to mazo cilvēku puncī,mani pārņēma tik tāda mātišķa mīlestība.Tā ir dāvana.Mani jau sāka pārņemt sajūta,ka gribu,lai stārķis piemeklē mani.Bet nē,nē-labi,ka veselais saprāts atgriezās.Vienkārši uz brīdi biju iegrimusi nākotnes sapņainībā.Laikam jau tomēr visu mūžu negribu būt viena.Tagad to saprotu..