Mind, bļe, fulness
Šodien atbilstošs noskaņojums, lai runātu dzejā, tas, norādot uz virsraksta nosaukuma izvēli. Man ir tāda aktuāla smeldzīte, palasu šo un paklausos to, visi nenoguruši runā, ka jādzīvo šodienai, pagātnē nevar pārāk kavēties un sociālajos tīklos kā klīstošie holandieši riņķo iedvesmai radīti attēli ar aicinājumiem izbaudīt mirkli, būt šeit un tagadiņ. Teikšu tā, ne sūda viņi nejēdz no dzīves, šie padomu devēji. Piedāvāt tagadni kā atbildi uz visu un jo īpaši kā zālēm pret pagātnes radīto nostaļģiju vai nākotnes kultivētām ilgām var tikai tāds cilvēks, kura izpratne par cilvēku daudzveidību pielīdzināma cirvja kāta intelekta līmenim. Baudīt mirkli nozīmē nedomāt ne par bijušo, ne arīdzan par to, kas sekos, jūs sakāt? Paņemt no notiekošā maksimāli visu, ko vien var paņemt, jo nav taču zināms nekas par turpmāko un labāk par to nemaz nedomāt? Izrādās, ka līdz šim arī tā esmu darījusi, ņēmusi un izsūkusi mirkli sausu, darījusi visu, ko attiecīgajā brīdī vēlos, jo kāda gan plānošana, kāda atlikšana, mēs baudām un dzīvojam tagadnei! Izrādās, tas nestrādā, jo ir mazliet tomēr jāpadomā ar rītdienu. Kas sekos vai nesekos pēc tam, kad ir .. eh, apnika rakstīt. Mana valoda ir sabojāta, es vēlētos to nodot ķīmiskajā tīrītavā un saņemt atpakaļ tīru, svaigu, smaržīgu un nenobružātu, bet kas tev dos, atliek vien tas, kas atlicis.