Ekstravagantā izstādes scenogrāfija vienlaikus ir pašpietiekama un apgrūtina darbu skatīšanos (tie šūpojas citu apmeklētāju kustības rezultātā). Darbu atlasē un noskaņās dominē Padomju Latvijas saulainie gadalaiki, un Piņņa māksla neglābjami ir iestrēgusi šai vīzijā; tās galvenais vēstījums šodien – vēstures liecība. “Improvizācija par tautas rakstu tēmu” (1983) – iespējams, visneraksturīgākais darbs izstādē un tādēļ vissaistošākais.

The extravagance of the scenography of this exhibition is both self-sufficient and interferes with the viewing (as the works sway with the movements of other visitors). The sunlit seasons of Soviet Latvia dominate the selection and mood of works, and the art of R.Pinnis seems forever stuck in this vision; it's main implication today – a historical document. “Improvisation on the subject of folk symbols” (1983) – perhaps the least characteristic and therefore the most exciting work in the exhibition.

☝☝