Grupas izstāde / Mākslas dienas 2013. Mākslinieka monologs / LMS ēka / 15.04.2013. – 19.05.2013.
Ja arī izstādes ietvaros būtu paredzēts aizdedzināt LMS galerijas zāles centrā sakrautās riepas – lai parādītu I.Dobičina uzrunā piesaukto “pigu” pašreizējā mākslas standarta uzturētājiem – diez vai tas īpaši ieinteresētu kādu citu, izņemot VUGD (nelaimes gadījumā zvanīt: 112). Izstādes absolūti demokrātiskais formāts (arī visu atsevišķo radošās brīvības monologu haoss) padara jebkādu kritiku vienlaikus impotentu un bezjēdzīgu. Tādēļ daži personiski zibšņi (nekādā konkrētā secībā): totāla ārpuslaiktelpas katarse Dzīvokļa monologa kičā; divi melanholiski Ivonnas Zīles darbi; solīds mākslas trieciens Anša Butnora “Triecienā”; jūra Oleksija Krasnova vitrāžās; Andra Vītola ieturētā abstrakcija a la 1960tie; Madaras Neikenas (gribas domāt, Liepājas) pludmale; Mētras Seberovas gaišzils-ar-brūnu; Anatolija Zelča “Smilšu madonna”.

Even if they were going to burn the pile of tires placed in the centre of the AUL gallery space – to show the middle finger to the current keepers of the artistic standard (from I.Dobičins’ address) – one doubts it would attract the attention of anyone but the firefighters (in case of emergency dial: 112). The absolute democracy (also, the chaos of all the separate monologues of creative freedom) of the exhibition renders any critique both impotent and pointless. So here is a personal list of highlights (in no particular order): the cathartic obliteration of space-time by kitsch in the Apartment’s Monologue; two melancholy canvases by Ivonna Zīle; a solid kunst-kick from Ansis Butnors’ “Attack”; the sea in Oleksijs Krasnovs’ stained glass; Andris Vītols’ abstraction a la 1960s; Madara Neikena’s (would like to think, it's Liepāja) seaside; Mētra Seberova's pale-blue-with-brown; “The Sand Madonna” by Anatolijs Zelčs.

☝