Lielie vilcieni [siekalzaķis]
Nu itin neviena nebija gana laba. Tāpēc viņš siekalojās pa labi un pa kreisi.

Nomocījies visu svētdienu pēc piektdienas un sestdienas dzērieniem un apsolījies nākotnē būt daudz prātīgāks un nemaisīt labu alu ar rīta stundu sūdīgo šļuru, kurā alus tikai nosaukums, un nevilkt pie sevis mājās kautkādas puspazīstamas meičas, kuras nemaz negribas vēlāk satikt, viņš sāka jauno darba nedēļu sparīgi un ar plāniem.

Bet nu siekalošanās palika. Ja pirmdien vēl bija pofigisms, tad otrdien jau sākās vecā dziesma.

Ideāla meklējumos sastopamas bija diemžēl tikai atsevišķas lego sastāvdaļas. Bija skaistas, kārdinošas sastāvdaļas, kuras tā vien uzprasījās uz kanti, bet nebija gana padevušās prāta spējās. Tādas apmaldījušās cacas vien, kuras likteņa ironijas dēļ nokļuva savādākā sabiedrībā.

Sanāca siekolaties arī ap skaistiem prātiem, neatkārojamām domu akām, kuras diemžēl bija iemiesojušās pilnīgi neadekvātos attēlos spogulī. Tas viņam ar nederēja, kaut arī prāts mācēja teikt lietas par iekšējo skaistmu... ghh, bet nu sev tak labāk nemelot – gribas smuku.

Kā likums, zelta vidusceļi, kas ļoti reti uzpeldēja, bija aizņemti, neizrādīja ieinteresētību vai bija neaizniedzami citu iemeslu dēļ. Protams, nebūdams dumjš, viņš vienmēr centās koriģēt savu prasību adekvātumu, bet nu ko tur padarīsi.

Tā lēnā garā, darbiem ritot un degunam urbinoties, pienāca piektdiena, kad meklējumu nogurums un drāzties vēlme ņēma atkal savu un viņš devās pilsētā iespārdīt.