"Reliģiskais līderis"
"Ko? Vai viņš ir galīgi stulbs palicis?"
Papucis ir sašutis, viņš pielec kājās.
"Tā taču ir kaut kāda sekta! Atceries, ko Minnija toreiz teica? Savanģoja viņas mazmeitu. Savanģoja un atņēma visu naudu. Kur prāts?"
"Papuci, rimsties nu. Mārcis ir pieaudzis vīrs, ar savu naudu viņš var apieties kā vien viņam pašam tīk. Neaizmirsti." Elzastante mierinošā balsī aizrāda. Viņa satver papuča raupjo roku un gādīgi piebilst: "Sēdi, sēdi nu. Tev nevajaga tā satraukties. Še, labāk izlasi šo." Elzastante rūpīgi noliek atvērtu vēstules aploksni Papucim klēpī. Pie sienas tikšķ pulkstenis.
Papucis sēž mierā īsu brīdi, tad viņš pielec kājās ar jaunu sparu. Aploksne noslīd uz grīdas
"Nē, Elza! Nē, tu nestāsti manim, kas darāms!" Papucis sāk drasēt caur istabu. Viņš atver sienas skapi un ātri pagrābj pelēku mēteli, viņš uzliek galvā hūti.
"Elziņ, mīļā sirds, neskaties uz mani nu tā. Tu taču zini, ka es tagad nesēdēšu rokas klēpī salicis. Ja kāds no mūsu saimes ir nelaimē, es darīšu visu, lai tam palīdzētu. Mārcis... Viņš vēl nesaprot, viņš vēl ir jauns. Zaļš puika"
"Ko tu darīsi, kur tu tagad skriesi?" Elzastante noplāta rokas "Mīļo stundiņ."
"Papuci, tu taču zini, kādi viņi ir apvārdotāji, amerikāņu harizmati. Pievilina lētticīgos ar saviem spīguļiem. Mārcis ir apmāts, viņš nesapratīs tavu palīdzību. Tava straujā daba. Viss, ko tu tagad darīsi viņā izraisīs tikai nepatiku un spītu, tas viss. Ļauj tam puikam, lai pats saprot. Nepaies ne divi mēneši, kad.."
"Es iešu runāt ar viņu līderi." Papucis triumfa pilns pārtrauc Elzastantes sakāmo un piemiedz ar aci.
"Es iešu un izraušu Mārci no viņa alkatīgajiem nagiem, tā!"


Kuzņecovs paņem melnu piezīmju grāmatu un atver sava sudraba mersedesa durvis. Ādas krēslam nogurkstot, viņš veikli noliek gaumīgi piegrieztajās uzvalka biksēs un melnajās kurpēs tērpto kāju uz slapjā asfalta. Pārliecinātā solī iegājis viesnīcas konferenču telpā, viņš apstaro visus klātesošos ar savu nevainojamo smaidu. Visi pārtrauc savas nodarbes un smaidīdami applaudē Serafimam Kuzņecovam, daži vīrieši aiz sajūsmas ieūjinās. Katrs steidz paspiest viņa roku, cits mēģina viņu apskaut.
"Serafim, Serafim!" entuziasma un ekstāzes pilns jaunietis tur rokās tikko no printera paņemtu lapu. "Šovakar ar mums būs trīssimtspiecdesmitastoņi! Četri jaunie līderi. Mēs sarunājām presi, mēs sarunājām televīziju."
"Labi, labi darbi, tu esi īsts jaunais līderis!" Kuzņecovs gādīgi paņem lapu un uzsit jaunietim uz pleca.
"Pasaki tehņičeskajiem, lai vēlreiz pārbauda gaismas un mikrofonus. Pasaki viesu komandai, lai sagādā vēl krēslus. Šovakar, vot šovakar mēs lidosim ar triumfa spārniem! Vai jūs dzirdat?" Kuzņecovs paceļ balsi un degunu, viņš grib, lai klausās visi.
"Šovakar mēs parādīsim, lai cilvēki redz. Kā teica mūsu augstākais draugs, mūsu dārgais un vienīgais Džon Morejs: "Triumfs nav uzvarēt vienu reizi. Triumfs ir spēja savu uzvaru atkārtot atkal un atkal." Draugi, lai šī ir viena no daudzajām dienām, kad mēs esam uzvarētāji!"


Papucis stāv greznās viesnīcas priekšā, viņš nejūtās šeit iederīgs, viņam sākās vieglas sirdsklauves. Garām aizbrauc tramvajs. Viņš kaut ko nomurmina zem deguna un strauji dodas uz ieejas pusi. Visapkārt ir novietotas automašīnas ar krāsainām uzlīmēm, izskatās tā, it kā stāvvieta būtu pārpildīta ar eksotiskiem Brazīlijas putniem. No ielas var dzirdēt, ka iekšā notiek rosība, skan applausi un gaviles. Pie durvīm stāv kāds vīrs tumšā uzvalkā, viņām pie jostas ir piestiprināta rācija. Papucis pienāk klāt un ielūkojās vīram acīs.
"Labsvakars, es vēlos runāt ar jūsu līderi." Papucis piekārto apkakli un nenovērš skatienu.
"Jā, cienītskungs, visi vēlās ar viņu runāt, vai jūs ar Kuzņecova kungu esat norunājuši tikšanos?"
"Nē, bet es zinu, ka viņš pats grib ar manim parunāt."
"Visu cieņu, bet.." Atveras automātiskās durvis, rosības skaņa izplūst ārā uz ielas. Rokā turēdams cigareti, iznāk arī Mārcis.
"Papuci? Ko jūs šeit darāt?" Mārcis ir manāmi pārsteigts, bet uzreiz attopās un ātri ieliek cigareti bikšu kabatā.
"Papuci, nāciet, nāciet, es vēlos jūs ar kādu iepazīstināt, viņš ir krietns cilvēks. Ak, viņš ir kā labais gans, jums viņš noteikti patiks!" Mārcis pasmaida apsargam un ieved Papuci iekšā.
Sienas rotā sarkani baloni ar dzeltenām lentēm, gaitenī stāv krāsaini stendi ar milzīgiem uzrakstiem angļu, krievu un latviešu valodā.

Serafims Kuzņecovs saprotoši smaida.
"Serafim, es tev saku tā, kā ir. Es te negvelžu cauri puķēm, ja?"
"Ko jūs, ko jūs? Kāpēc uzreiz tā? Relaksējieties. Varbūt jūs gribāt glāzi sarkanvīna? Mums te ir ļoti labs vīns. Savējiem tikai to labāko" Nesagaidījis atbildi, viņš paskatās uz Mārci un veic mazu žestu ar atslābinātu plaukstu. Viņš nopietni verās Papucim acīs.
"Cilvēki saka: "Multi-level mārketings ir meli, no tā kaut ko iegūst tikai daži izredzētie" Tā nav patiesība! Redziet, mēs sniedzam jauniem cilvēkiem iespēju, mēs viņiem sniedzam jēgu"
"Tu te nerunā ar manim par jēgu, špicbuk." Papuča tonis kļūst viegli rotaļīgs.
"Labi, ja jau jūs tā sakāt, tēvs." Kuzņecovs lēni un piekāpīgi sarauj plecus un piever acis. "Bet lūdzu saprotiet to, ka šajā ekonomiskajā situācijā cilvēkiem vajag darbību, mērķus, cilvēkiem vajag apzināties savu vērtību. Vot, tas jūsu Mārcis. Kad es viņu satiku, viņš bija nelaimīgs, viņš strādāja par sistēmas zombiju, tā es to saucu. Tagad? Jūs tikai uz viņu paskataties, kāds enerģijas pilns jaunietis. Mārcis tagad saprot, ka katrs pats ir...kā tur... ir savas laimes kalējs" Kuzņecovs iepleš acis.
"Tā, jā. Varbūt, varbūt. Bet es tev ko teikšu, Serafim. Tava nauda, visi tavi mērkaķingi nekad, un es atkārtoju - nekad neatstās kaut ko paliekošu. Tas viss pazudīs. Es to esmu redzējis pirms tam. Gan četrdesmit-pirmajā, gan ar sarkanajiem. Tas pats, viss viens" Papucis ievelk elpu un zinoši pasmaida.
"Labi, ko tur daudz par tām grūtajām tēmām?" Kuzņecovs atmet ar roku "Labāk pasakiet, kad pie jums nākošā svētruna. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi biju baznīcā. Un ja jums kādreiz vajag sponsoru..."