Hipstera dienasgrāmata
08.08.2009
Mīļā dienasgrāmata! Ja vien tu zinātu, kā man šodien gāja. Tu nezini? Tas nekas, es tūlīt pat tev visu izstāstīšu!
Viss sākās agri no rīta. Uzvilku savas rūtainās skinny džinsenes ar sarkanajiem bikšturiem, kas galīgi nesaskan ar manām burgundija konversenēm un izkāpu uz Tottenhamas un Oksfordstrītas krustojuma pēc kafijas. Kā vienmēr, pie metro ieejas sēdēja vecais poļu kara veterāns, kas man un dažiem draugiem pārdod visneparastākos karalaiku aksesuārus. Atņēmis manu vienaldzīgo sveicienu, viņš no savas ādas somas izvilka vācu virsnieku jostu, tai klāt bija arī prominenta maksts nazim. Jostai nebija ne vainas, oriģināla josta, uz tās pat bija saglabājies ģērbonis ar ērgli. Bet es teicu: "Nē, Vojtek, nē! Vai tad tu nesaproti, es esmu pacifists?!" Viņš savā lauzītajā angļu valodā atbildēja, ka rīt ienāksies jaunas uniformas žaketes, bet es pa roku galam atvadījies gāju tālāk savās darīšanās.
Mans priekšnieks ir nereāls preteklītis, tā vien škiet, ka visu savu destruktīvo enerģiju viņš iegūst, pazemojot un izsūcot dzīvesprieku no saviem interniem. Bet tas nav tik svarīgi, mana dienasgrāmata, ja?
Pēcpusdienā es nolēmu pastiprināt savu kofeīna fortu un aizgāju uz "Mimiozas midzeni." Tur es satiku Čārliju, viņš jau bija kaut ko lietojis un stāstīja man par to, ka nekam uz pasaules nav nozīmes bez mīlestības. "Protams, Čārlij, protams," skanēja mana atbilde, "to es zināju jau pirms tu man to pateici, bet tagad un šeit parunāsim par kaut ko citu, labi?" Mēs aizgājām uz "Midzeņa" labierīcībām un, kādu brītiņu pagozējušies pie spoguļa, izgājām ārā pastaigāties pa Soho. Mēs bijām iegrimuši jēgpilnās, bet ironiskās sarunās, un Čārlijs uzskrēja virsū vienam pilsētas tipam, kas, ietinies savā uzvalkā, neredz neko citu, kā savu atspulgu skatalogos. "Papis malā, tu netīrais hipsteri!" glumais tips uzrēja mūsu virzienā un neatskatījies aizgāja tālāk. Es viņam nopakaļus uzsaucu: "Tu zināji, ka augsts asinspiediens var izraisīt trieku? Nē? Bet tas nekas, jo tava šlipse tāpat traucē asinspiegādi uz smadzenēm!" Es centos saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, bet Čārlijs bezpalīdzīgi šņukstēja. Es viņu draudzīgi apskāvu un mēģināju nomierināt, bet nekas nelīdzēja, viņš sāka histēriski raudāt un apraustīti stāstīja par to, cik šī pasaule var būt cietsirdīga. Es nevaru ciest, kad cilvēki raud, Čārlijs to ļoti labi zināja, bet nekādi nesanāca viņu nomierināt. Mums bija jātiek no šejienes prom pēc iespējas ātrāk. Es noķēru taksi, iegrūdu šļupstošo Čārliju iekšā un pateicu, lai aizved mūs līdz Kamdenai. Mums vajadzēja nekavējoties tikt pie dažām nomierinošajām diazepāma pērlītēm.
Kad mēs abi beidzot bijām nomierinājušies, mēs devāmies uz Hampstedas parku un apsēdāmies zālītē pie ūdens. Es jau tagad zināju, ka uz darbu atpakaļ šodien neiešu, viņš no savas plecu somas izvilka plāno "Apple" porķiku un mēģināja noķert signālu. Mums šovakar bija paredzēts saiets ar dažiem domubiedriem. Šie saieti nereti turpinājās ar vienaldzīgi ironiskām dejām kādā Londonas nostūra rūpnīcā un beidzās paziņu dzīvokļos, bet šodien nekas nebija kā parasti. Es nezinu, kas tās bija par ripiņām, ko Kamdenas marokietis mums bija iesmērējis, bet kad es piecēlos un aizgāju līdz dzīvžogam, lai atlietu, mani pārņēma nesaprotamas izjūtas. Visu apkārtni bija pārklājušas dīvainas, dzīvas krāsas. Es redzēju, kā saule dejo pa koku lapām liegas cītaru mūzikas pavadījumā, un laika jēdziens pazuda no manas apziņas. Es skatījos saulē un sajutu, kā tās liegais pieskāriens ieplūst manos acu dobumos. Pēc nezināma momenta, es apsēdos blakus Čārlijam un sausā balsī paprasīju, vai viņš ir atradis Wifi. Bet tas, ko es reāli pateicu izklausījās vairāk kā: "Tzt...tzt. tu noķēri zilo vilni?" Bet atbildi es tā arī nesagaidīju, jo šķita, ka Čārlijs arī ir kaut kur aizpeldējis, viņš blenza pāri sava "MacBook Air" monitoram un mani pilnībā ignorēja.
Es atlaidos ar muguru mitrajā zālē, pārliku vienu kāju pāri otrai un aizvēru acis. Šķita, ka es ceļoju cauri kaut kādam sarkanam koridoram. Kaut kā apzinājos, ka tā ir mana iekšējā būtība. Un, mīļā dienasgrāmata, manai būtībai ir sava skaņa! Visu laiku atkārtojās tāds kā pazīstams, bet pirmo reizi dzirdēts tehno sempls, kas atbalsojās gar sārtajām sienām. Neko tālu gan es šajā koridorā netiku, jo Čārlijs sāka kaut ko runāt. Es atvēru acis un konstatēju, ka ir iestājusies nakts, un debesis ir pārklātas ar neskaitāmiem zvaigžņu milijoniem. Čārlijs turpināja runāt, bet es domāju par zvaigznēm un klausījos savādajā mūzikā. Mani vairs pilnīgi nekas neuztrauca. Tad es sāku vērot Čārlija mēness apspīdētās, kustīgās ūsas un beidzot spēju sakoncentrēt savu uzmanību viņa vārdiem. Viņš teica: "Zini, ko, nav jau nemaz tik slikti!"
"Jā, Čārlij, viss būs kārtībā," es atbildēju.