Par Zēnu
...Sensenos laikos, kad vēl rīta kafijai pupiņas mala ar dzirnaviņām „Straume”, bet bodē izkarotajā desā varēja izlasīt laikraksta „Cīņa” redaktora sleju, dzīvoja garlaicīgs Zēns. Tāds īsti apnicīgs, garlaicīgs Zēns.
Kādu lietainu vakaru, kad aiz loga rūtīm milzīgas lāses zvetēja kļavas lapas, bet uz galda, parafīnā iespraustas dakts galā skumīgi trīsēja liesmiņa, mēģinot aizstāt pazudušo elektrību, garlaicīgais Zēns sēdēja uz gultas malas, muguru atspiedis pret pie sienas piekārta paklāja, un vientuļi šūpoja kājas.
Praktiski katru dienu šajā laikā garlaicīgais Zēns apvilka apbružātās čības un aizšļūca līdz pelēcīgajai virtuvei, kur atradās atturīgs galds, zaļš ledusskapis, gāzes plīts „Полметал” un nedzīvs, visticamākais aiz garlaicības miris, zirneklis. Principā neizlaižot ne vakaru, Zēns izņēma no zaļā ledusskapja iesārtu burkānu un, ielējis alumīnija katliņā kripatiņu ūdens, ar sprakšķi piešķīlis pēc izmēra vidējo plīts riņķi, lika sakni sautēties. Tad Zēns atsēdās pie vienkāršā virtuves galda un starp neskaitāmām, iedzeltējušām papīra lapām, kuras viņš paklusām čiepa no blakus esošās papīrfabrikas, salika violetas koppapīra loksnītes, kuras viņš paslepus bija savācis no tuvējā kancelejas preču veikala. Zēns atvēra kaut kur sadabūto sudraba tintnīcu un, rūpīgi uzmanīdams alumīnija katliņu ar sakneni, skrupulozi pierakstīja katru sautēšanās minūti, līdz, pabakstot ar dakšiņu burkānu, Zēns bija apmierināts ar rezultātu. Viņš pierakstīja burbuļu skaitu, krāsas izmaiņas un smaržas īpatnības pa minūtēm. Beigās nosvēra pagatavoto sakneni, nomērīja atlikušo ūdens daudzumu, nokoda burkānam galu un atkal to visu pierakstīja uz apdzeltējušajām lapām, starp kurām bija saliktas sadabūtās koppapīra loksnītes. Un te nu vai septīto gadu no vietas garlaicīgais Zēns pēc burkāna notiesāšanas savāca uz galda guļošās, ar sautēšanas procesu aprakstītās, lapiņas un vientuļš devās tās izlīmēt pa vietējo rajonu cerībā, ka kāds viņu pamanīs. Viņš tās līmēja uz afišu stendiem, uz laternu stabiem, veikala vitrīnās un trolejbusu pieturās. Tās bija visur, taču tikai retais uzmeta nevērīgu skatu apdzeltējušajām lapelēm, lai uzreiz novērstos, jo viņas bija tik netverami garlaicīgas, ka bail. Un apnicīgais Zēns smagnēji vilkās mājās, kur vakara rūpalas nogurdināts aizmiga garlaicīgā miegā.
Dusi arī tu manu mazo draudziņ!



Pozitīvais rakaris apmierināti pasmaidīja, izslēdza radio un, saritinājies siltā segā, iemiga ciešā miedziņā.