Piektdienas rīts. Vēl tikai viena diena un tad brīvs...
Omārs Uslamovs pamodās piecos un astoņpadsmit minūtēs no rīta. Gadiem strādajot viņam bija zudusi vajadzība pec modinātājpulksteņa. Ķermenis pats, ka labi ieeļļots mehānisms, pamodināja Omāru katru rītu. Izņemot sestdienas, protams. Sestdienās Omāra ķermenis ļāva viņam izgulēties. Bet šodien bija vēl nedaudz jāsarauj. Viņš ieslēdza radio, pusē bija Maskavas ziņu pārraide.
    Sava "ģeda" reliģiskos paradumus Omārs bija atmetis jau sen, bet viņš ar interesi pamanīja, ka viņa tēvs vienmer modās tieši piecos un astoņpadsmit, lai pagrieztos pret Meku ar savām lūgšanām. Brālis gan palika pie tēva, dzimtenē. Omārs bieži domāja par mīļo brāli, dažreiz viņi pat apmija dažus teikumus pa telefonu. Ar savu asins-ģimeni no Iskērijas viņš nekādus kontaktus nebija uzturējis jau gadu desmitiem, kopš viņš bildināja Svetlanu - neticīgo krievu padauzu - tie bija pēdējie vārdi no tēva. Tie laiki, tā bija tik tāla un miglaina pagātne.

    Omārs nekad neaizmirsīs to saulaino pavasara dienu. Viņš jau sešas stundas bija norāvies pa tipogrāfijas noliktavu. Viņa pienākums tolaik bija tīt un mainīt papīra ruļļus. Tas nebija darbs švakajiem, bet Omārs ar savu austrumniecisko seju nevarēja atļauties būt izvēlīgs. Pat padomju laikos ne. Maiņas vadītājs, kas vienmēr izskatījās viegli iereibis pasauca viņu pie telefona, esot ārkārtas gadījums. Zvanīja Svetlana, Omāra krievu draudzene. Viņa gribēja tikties - nekavējoties . Pēc pusstundas Omārs atprasījās uz ātru pīppauzi. Viņi satikās parkā pie dīķa, gaiss smaržoja pēc sniegūdeņiem piesūcinātas zemes un dīķī vēl laiski peldēja pakusuši ledus gabali. Sveta, mīļā, kautrīgā Sveta nosarkusi izdvesa, ka viņa ir stāvoklī. Omārs piecas minūtes blenza tukšumā. Pēc īsas cīņas ar šaubām un bailēm viņš satvēra Svetas aukstās rociņas savās raupjajās, rētainajās ķetnās un teica: 'Neuztraucies, mana sirds, mēs izķepurosimies. Čečeniem krutīs mīt lauva. Es cīnīšos par mums līdz pēdējam elpas vilcienam!'
    Omārs atgriezās tipogrāfijā, pieprasīja atlūgumu un devās uz dzelzceļa depo 'Viruljeva Tavarnoje'.  Viņš bez tielēšanās tika pieņemts par sliežu remonta palīgstrādnieku, uzkalpojās par inženiera palīgu un pedējos divdesmit gadus pildīja vecākā kontroliera pienākumus Maskavas metro. Tajos smirdīgajos, vienmēr pārpildītajos čurubūros... Bet darbs kaulus nelauza un adekvāta samaksa bija ar tulznām un atsaldētām pēdam pēc ilgiem gadiem nopelnīta. Viņu meita Ruslana jau  izskolota, ieguvusi cienījamu amatu, pārvācās uz Vāciju. Pašiem jumts virs galvas, maizi galdā viņš joprojām spēja sagādat.

    Viņš ātri notiesāja Svetas vakardien sagatvoto olu sacepumu ar gaļas pankūkām un krējumu. Sarkanā krūzītē ar darba logo viņš iebēra šķīstošo Nescafe ar trim karotītem cukura un domāja par šodienas darba pienākumiem. Nezināmu iemslu dēļ Maskavas metro piektdienās vienmēr notika trakas lietas. Bezkaunīgākie un agresīvākie bezbiļetnieki visvairāk, šķiet, sasparojās tieši piektdienās. No nedēļas darbiem pargurušās sejas piektdienu rītos šķita vēl pelēkākas un bezcerīgākas, kā parasti. It kā ar to vēl nepietiktu, šajā piektdienā iekrita lielā futbola spēle - papildus dīkdieņi un satrakoti līdzjutēji ar ko cīnīties. Un Omāram gribējās tikt no tā visa prom. Viņš vēlējās pacelties gaisā, aizlidot prom no smacīgajiem metro vagoniem, neapmierinātajiem čukstiem pa mobilo. Prom no neaptēstajiem kolēģiem un sarkansejainajiem futbola faniem. Pacelties tam visam pāri un aizlidot uz siltajām zemēm kopā ar putniem. Jo Omāram taču nekas vairs nebija jāpierāda, viņš bija sasniedzis visu, kas sasniedzams. Pāri palikusi tikai pelēka, monotona rutīna. Prom!

-

Hrustomārs Ahmeds Islamovs vēlreiz pārbaudīja savu mugursomu. Viņš rūpīgi apsēja savu galvassegu un pavērās pulkstenī. Vēl tikai dažas stundas, tagad jau tas ir tikai stundu jautājums. 

    Hrustomārs vienmēr gribēja savā dzīvē paveikt ko nozīmīgu. Viņš jau kopš bērnības zināja, ka Allāhs viņa dzīvi neizšķiedīs bezjēdzībās. Hrustomāram nevarēja būt pēcnācēji, viņa sēkla nebija svētīta. Tēvocis Jakutijs apgalvoja, ka neviens vīrietis nav cienīgs mīt šīs zemes pīšļus, ja viņš nespēj nodrošināt savas dzimtas turpinājumu. Bet kur gan tēvocis Jakutijs bija tagad ar savu sēklinieku vēzi? Hrustomārs dzīvoja savam dievam un brāļiem, viņs lielāko tiesu savas dzīves bija dzinies pakaļ apskaidrībai. Kaut kur Maskavas pierobežā dzīvoja arī viņa vienīgais asinsbrālis. Mīļais brālis. Mīļais, bet tomēr ne savējais.  Hrustomārs paskatījās uz saviem svētās cīņas brāļiem un aizlauztā balsī pateica: "Allak-hu akbar!" Viņi pamāja, steidzīgi atteica to pašu un Hrustomāra misija pameta auksto slēptuvi.

-

Omārs iekāpa pirmajā vagonā pie vadītāja un viņi apmijās drūmiem skatieniem. Maskavas metro šodien jau bija paņēmis vienu dzīvību. Kādai pārgalvīgai blondīnei no rokām izslīdēja krāsaina "Missoni" rokassomiņa un sniedzoties tai pakaļ, kāds laipns kungs paslīdēja zem ienākošajiem vagoniem. Skats nebija patīkams, bet neviens, izņemot blondīni, nešķita īpaši šokēts, "kaut tik šī diena ātrāk beigtos", visi domāja. Omāra pienākumos ietilpa ne tikai biļešu kontrole un ar to saistītie negadījumi. Viņam dažreiz nācās uzņemties atbildību par citiem stacījās un vagonos notikušiem incidentiem, kamēr ieradās "zaudējumu novēršana", vai policija. Viņš paņēma blondo, šņukstošo būtni ar nu jau asinīm notašķīto "Missoni" pie pleca un izbrīvējis vietas apsēdināja nabadzīti sev blakus. Nepagāja ne piecas minūtes, kad novibrēja Omāra peidžeris. Dispečere bija atsūtījusi steidzīgi uzrakstītu brīdinājumu, ka nākošajā pieturā iekšā kāpšot Omons(krievu specvienība) Viņš skaļi nolamājās un paskatījās uz raudošo blondīni. It kā ar jau esošajām problēmām nebūtu gana, tagad vēl Omona veprus virsū uzgrūdīs.

     Blakus vagonā sākās jezga. Jauniņais kontrolieris Vasīlijs nelabā balsī auroja uz kādu galvassegā maskētu pasažieri kurš nevarēja uzrādīt biļeti un atteicās runāt. Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš tikai vērās Vasīlijā skaidrām, brūnām, savādi apņēmīgām acīm. Vilciens sāka zvārgoties un lēnām apstājās. No platformas vagonā iebrāzās četri melnā tērpti, līdz zobiem bruņoti "omonieši". Jaunais kontrolieris nespēdams saprast, kas notiek nobļāvās "Tu redzi? Redzi, ko mēs darām ar nolādētajiem zaķiem, melnais draņķis tāds?"

Atskanēja galvu reibinošs troksnis, vagons sašūpojās, visi sakrita kur nu kurais. Iestājās kapa klusums... Taču jau pēc mirkļa to pārtrauca čuksts. Bezbiļetnieks teica: "Lai Allāha skaidrība un miers pār tevi, mīļais brāli"

Un Omārs?

Omārs beidzot lidoja, visu universu bija pārņēmusi balta gaisma. 

Peter Gabriel - Listening Wind