X2
Dziesma no vēnām

Reizēm bija tā, ka rokas pašas skraidīja pa klavieru taustiņiem, reizēm, pat pilnīgā nogurumā un nespēkā, tās kā svešas rokas, kā nepiederīgas paša ķermenim, kā lelles rokas, bez maz vai uzliktas uz taustiņiem, spēlēja sāpīgas melodijas. Šādos brīžos Reinis vienkārši skatījās uz savām vēnām un jutās tā it kā viņam būtu kas atņemts.

Reinis mēģināja izvairīties no klavierēm, bet tas nestrādāja, jo naktīs sāka rādīties briesmīgi sapņi, kuros no Reiņa rokām izauga ārā vēnas un asinsvdi un pilnīgi saauga ar klavierēm, ne atrauties, un nācās tur palikt līdz rītam, līdz sapņu beigām.

Gluži loģiski ar Santas ierašanos Reiņa problēma uz laiku tika atrisināta. Viņas baltā, debišķīgā miesa aizņēma viņa prātu un vietu blakus šaurajā gultā. Klavieru taustiņus aizstāja Santas baltie pleci, kas šūpojās augšā un lejā, ātrā, lēnāk, ar dažādu intensitāi, bet vienmēr vienādu maigumu. Līdz brīdim, kad Reiņa sapņos iezgās ainas, kur viņa asinsvadi ieauga Santā, bet Santā pašā iezagās nemiers un neizskaidrojamas skumjas. Tā viņa arī pateica - es neko nevaru paskaidrot, bet tomēr aizgāja.

Reinis ilgi skatījās sienā un dzēra, bet, kad aizmiga, sapnī redzēja kā rokas, saaugušas ar taustiņiem, spēlē karnevālu mūziku.