Daumants 'Piens'
Mani vecāki - Sātans!

Vecāki ir sarežģījumu un problēmu avots ikviena zīdītāja dzīvē. Domāju, ka reptīļi un abinieki ir atpestīti no Edipa, Elektras un "vai tu reiz klausīsi, sīkais mūdzi!" kompleksiem. Šai ziņā sevišķi ir paveicies kukaiņiem. Vai amēbām, amēbas paaudžu problēmu ir atrisinājušas vienkārši ideāli. Priekš kam mums tā evolūcija...Bet ne jau par evolūciju ir stāsts. Stāsts ir par seriāliem.

Jūs tak skatāties seriālus, vai ne? Visi skatās. Nevajag man te vaikstīties, postmodernie hipsteri atradušies. Televizoru viņi neskatoties, apgarotie trumuļi... Skatāties kā mīļie. Seriālu tēmā orientējaties.

Par to nav jākaunas. Es skatos, tu skaties, Dalailama skatās, Lato Lapsa skatās un Elviss, un hotentoti Kongo džungļos arī skatās, viss ciemats pilnā sastāvā. Un vispār stāsts nav par seriāliem, nejauciet man galvu.

Stāsts ir par principiem. Vai paradigmām. Vai arī postulātiem, es tos vienmēr putroju. Vārdu sakot, visādiem sīkumiem, par kuriem bērnībā sacelt brēku un tad pārdzīvot gadiem ilgi, un vēl uz nāves cisām par tiem gausties. Arī par to nav jākaunas. Tā gadās ij Elvisam, ij Lapsam, ij hotentotu ciematam pilnā sastāvā. Dalailama saka, ka nē, viņam viss ir bumbās, bet viņam darbs tāds, ko tad šis citu var teikt? Ja Dalajs atzīsies kādās problēmās, šo tak atlaidīs no darba, un ko viņš vēl māk, izņemot dalailamāšanos? Bet arī par to nav stāsts, izbeidziet man jaukt galvu.

Stāsts ir par konkrētu skandālu. Vecāki paziņoja, ka es esmu adoptēts.

Tagad saprotat situāciju? Kas notiek seriālos šādās reizēs? Dvēseles trauma, roku lauzīšana un ciešanas uz trim sezonām! Kā viņi to spēja, kā viņi varēja, kāpēc man neko neteica, vaimanuvai, kas es tagad esmu, kur mana īstā mammīte, nē, tu neesi mana īstā mammīte, nē, es esmu tava īstā mammīte, es tevi, rupuci, audzināju, vēē, piedod, tu neesi rupucis, rupuci tāds, kā tu ar māti runā, nekomandē, tu neesi mans īstais tētis, a pa purnu?! Sērijas beigas.

Pagāja dažas nedēļas, es apzinīgi gāju cauri šiem teatrālajiem pārdzīvojumiem. Tad vienā jaukā dienā sapratu, ka šī histērija nemaz nav tas, ko es jūtu, bet gan seriālu iedvestas idejas par to, ko man pieklātos just. Aptvēris situācijas aplamību, es sāku pētīt, kur visā šajā jezgā ir manis paša emocijas?

Es jums vēl neesmu apnicis? Kamēr šito lasījāt, senjora Huanita būtu paguvusi sagrūsnēt, nokrist no zirga, zaudēt bērnu un atmiņu, tad vienu no tiem dabūt atpakaļ un apprecēt minēto zirgu, tas viss viņas mātes kaucienu pavadījumā. Tipiskas zīdītāju izdarības.

Anyway, dvēseles inventarizācijā atklājās, ka es tomēr gribu noskaidrot, kāda velna pēc mani bija jāadoptē? Ar šo jautājumu tad vērsos pie saviem...juridiskajiem vecākiem.

Mamma šņaukājās, skatījās ārā pa logu un ņurcīja kabatas lakatiņu, tētis pārcilāja grāmatas uz galda un reizes divdesmit dziļi nopūtās. Teātris man sāka apnikt un es atkārtoju jautājumu.

"Mums nevar būt bērnu...", tētis beigās nopurpināja. Mamma pamāja un kļuva ķiršu sārta.

"Kā, nevar? Man tak ir brāļi un māsas! Tie arī ir adoptēti, vai?". Koridorā, no kurienes minētie radinieki noklausījās mūsu sarunu, iestājās kapa klusums.

"Nē, nē!" tētis vicināja rokas, "tie ir mūsu bērni!". Koridors atviegloti nopūtās.

"Tikai viņi nav, nu...mūsējie!", izgrūda mamma. Koridors sāka čukstus ķildoties par to, kurš no vecākiem ir saspiedis galvu.

"Mmmm...nu... Ilze ir mans bērns, bet ne mammas", tētis sāka skaidrot. To es tāpat zināju, vecākā māsa bija no tēva pirmās laulības.

"Un Maigonis ir mammas dēls, bet ne tavs, es zinu", mammai šī bija trešā laulība.

"Un tad...tad mēs gribējām kopīgu bērniņu", mamma čukstēja. Tētis viņu apskāva.

No tēta paduses mamma darīja zināmu, ka kādreiz visi bijuši viens vesels, bet tad kaut kāpēc sadalīti divās pusītēs. Tagad šīs pusītes klejo pa pasauli un meklē viena otru, lai atkal savienotos. Ja atrod, tad savienojas, un no divām pusītēm rodas kaut kas jauns, kaut kas nebijis. Protams, ja paveicas atrast to otro pusīti, parasti jau nesanākot. Mani vecāki atrada viens otru un jā, viņi ir viena vesela divas pusītes.

Emocijas mani bija nogurdinājušas, es sēdēju dīvānā, man nāca miegs un par visu mazāk gribējās klausīties sentimentālas muļķības.

"Īsāk", es teicu, "kur ir problēma? Labi, jūs esat viena vesela divas pusītes, blablabla, es jūs apsveicu. Kāpēc jūs mani adoptējāt, es prasu!"

"Mēs nevaram būt kopā", teica tētis, "jo kopā mēs esam Sātans."

Izrādījās, ka es vēl esmu spējīgs izjust šoku. Mani vecāki - Sātans?!

Es klusēju un blenzu gaisā, kamēr vecāki skaidroja situāciju, ciktāl kaut ko tādu var izskaidrot. Katrs par sevi viņi bija diezgan parasti cilvēki, bet, kad mēģināja savienoties (mamma atteicās izrunāt vārdu "sekss"), viņi kopā kļuva par Sātanu. Tādas tās lietiņas.

"Tas ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti nepatīkami", bija vienīgais tēta komentārs attiecībā uz eksistenci Sātana veidolā. Pēc Tās Reizes un vēl pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem vecāki atmeta domu par kopīgiem bērniem. Jaunākais brālis un māsa bija kāda mammas sānsoļa rezultāts, kas šobrīd nelikās būtiski.

Seriāli mani nebija sagatavojuši kaut kam tādam, tādēļ es īsti nezināju, kā justies. Pēc tam atmetu ar roku. Vecāki mani adoptēja, jo viņiem nevarēja būt bērnu un punkts. Ciktāl šis stāsts attiecās uz mani, viss bija skaidri un vienkārši. Nevajag lieki jaukt galvu