Ābrams ‘Varenais Āmurs’
Demogrāiskais sprādziens Stienē

"Stienis #30"


2045 gadā, kādā Stienes laboratorijā pie kāda īpaša projekta strādāja divpadsmit zinātnieki. Firmas kontaktinfo lasāmi šo zinātnieku vārdi, Jānis, Pēteris, Jūda un pārējie deviņi. Laboratorija atradās pilsētas nomalē, blakus veterinārajai klīnikai, bingo klubam un frizētavai. Nevienu viņi neuztrauca. 12 pērtiķu armija.



Cūkas orgasms ilgst 30 minūtes. Neticami.



Viņi strādāja pie šī projekta divus gadus, četrus mēnešus un divpadsmit dienas. Projektu viņi nosauca par "Stienis #30".

Pēc pirmās procedūras, kas norisinājās pēc gada, astoņiem mēnešiem un divdesmit vienas dienas pacients mira. Viņa loceklis turpināja stienēt un pēc pirmajām erekcijas pazīmēm pacienta stienis bija tiktāl piebriedis, ka notika "būkš". Komanda nebija sagatavojusies šādam precedentam (vēma 5 no 12 pērtiķiem). Galu galā viņi nebija mediķi, bet biologi zaimotāji. Taču tika atrasts cits pacients. Tad atkal cits. Un cits un cits utt.



Divus mēnešus pirms preparāta laišanas pasaulē norisinājās pēdējā procedūra, kuras laikā pacients orgasmu izjuta divdesmit septiņas minūtes un divpadsmit sekundes. Tas bija mazs orgasms cilvēcei, taču milzīgs orgasms cilvēkam. Tika atrasti sponsori - vietējais intīmpreču izplatītājs un gaļas pārstrādes ceha direktors.

Gēnu inženierija, puzlis, šūnu piramīdas, viņus sauca dažādos vārdos, taču 2045 gadā viņi bija panākuši daudz. Viņi bija panākuši, lai cilvēks nenoveco - nekādu krunku, nekādas sausas, atbaidošas un nokarājušās ādas. Cilvēkiem vairs nevarēja noteikt vecumu. Tava māte varēja izskatīties jaunāka par tevi. Tas viss bija ārkārtīgi svarīgs cilvēces līdz pastāvēšanas priekšnoteikums. Un visi to saprata un cildināja tos, kas šo bija paveikuši.

Arī iekšējie orgāni tikai mainīti. Taču tie tika mainīti reizi divdesmit gados un šī procedūra bija tik lēta, ka to apmaksāja pasaule. Orgāni, kā saprotams nāca no cūkām.


2015. gada novembrī gēnu inženierija spēra savu būtiski vissvarīgāko soli cilvēces attīstībā, t.b. atklāja cilvēces nenovecošanas priekšnoteikumus, tai pašā momentā visas pasaules valstis apvienojās kopīgā seminārā un svinot viena otras skaistumu nolēma, ka pasaulei vairs nav jābūt šķirtai, citiem vārdiem (Džozefa Nelsona vārdiem(Apvienoto Salu ģenerāļa)) sakot:" Mums šīs robežas ne sūda vairs nav vajadzīgas! Tagad, kad katrs no mums savā skaistumā un spožumā laistoties mīsim kopīgo zemi. Mēs vairs neteiksim, ka šī ir mana valsts un es to mīlu, jo tā ir valsts kurā esmu dzimis, bet teiksim šī ir mana pasaule un šajā pasaulē mani sūtījusi gēnu inženierija, uz kuru paļaudamies es nebaidos ne no slimībām ne arī no krunkām vai grumbām. Ļausim viens otram būt drāziena attālumā." Todien viņš skatuvi pameta aplausu un ovāciju pavadīts.



Neviens nebija pret, pat nejuta to visu nākam, tas bija satriecošs veids, kā sekot līdzi stilam, šeit nedrīkstēja atpalikt - nevienam neko nespieda ar varu, katrs varēja brīvi izvēlēties, konfigurēt savu dabiski radīto ķermeni, vai nedarīt to. Tā kļuva gandrīz par rutīnu, cilvēce no gēnu inženierijas pieprasīja arvien vairāk un 2030 gadā šī inženierija bija vis plaukstošākā industrija pasaulē. Pužļi bija populārāki par Dieviem, aktieriem un mūziķiem.



2045 gada vasarā divpadsmit zinātnieki no Stienes strādāja pie kāda svarīga projekta. Cilvēks skauda cūku un tas bija jāatrisina. Tika radīts preparāts, kas ļāva cilvēkam no stieņa nesa ilgāku prieku, precīzāk aptuveni divdesmit astoņas minūtes.



Bet nebija padomāts līdz galam - cūkas atriebība bija nāvējoša cilvēces genofondam. Sievietes sāka dzemdēt cūkas un cilvēce juta, ka tas būs neatgriezeniski, jo preparātu bija izmēģinājuši vairāk kā 84% pasaules iedzīvotāju.

Iesākumā cilvēce nesaoda briesmas. Taču 2048. gada rudenī kapitulēja cūkgaļas pārstrādes industrija, tā sakot, ētisku apsvērumu dēļ. Pēdējos četrsimts gramus cūkas šķiņķa nopirka kāda, agrākās Francijas dienvidos dzīvojoša, kundze vārdā Žizele. Sievietes atteicās uzturā lietot cūkgaļu, bet kungiem, kungiem vienkārši bija pretīgi noskatīties uz dzimstošajiem mazuļiem. Pie tam šīs cūkas mutējās. Iesākumā tās vēl likās cilvēkveidīgas, taču pamazām tās dzima arvien agresīvākas. Cūkas juta riebumu, ko tām veltīja vecāki, kuru skumjas ieraugot šos izdzimteņus bija neaptveramas.

2060 un 2062 gadu mijā cūkas izveidoja savu koloniju centrālāzijā, bijušajās PSRS un Ķīnas teritorijās, apgalvojot, ka tur viņas jutīsies tuvākas savai izcelsmei. Tur tās sapulcināja gandrīz visas savas pieaugušās biedres. Tās dzima neticamā ātrumā.

2070 gada ziemā cūku īpatsvars jau divarpus reizes pārsniedza cilvēku īpatsvaru. Šīs cūkas sevi atražoja piecas reizes ātrāk par Dieva radītajām. Karš sākās 2075 gada decembrī, kad cūciskais tajās beidzot ņēma virsroku pār cilvēcisko. Nevarētu teikt, ka ar cilvēkiem bieži vien nenotiek tāpat.