B
SMScredit ir manas vienīgās nopietnās attiecības

Bērnībā mēs ar draugiem bieži gājām uz jūras malu barot kaimiņu govis ar zivīm. Mazapdzīvotajā Liepenes apkārtnē govis savā nodabā mierīgi siroja pa vietējām pļavām, mežiem un piemāju puķu dobēm nekaunīgi ēdot visu, ko vien spēja aizsniegt ar savām garajām mēlēm. Viena no kaimiņu tantēm reiz stāstīja, ka govs esot iebāzusi galvu pa viņas virtuves logu, notiesājusi rosola bļodas saturu un pa virsu uzdzērusi morsa glāzi. Viņa nebija vienīgā, kas stāstīja dažādas leģendas pa govju nekaunību, bet es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no tām bija izdomātas. Patiesībā neviens necieta govju īpašnieku - veco Kārkliņu Jēzupu, un centās viņa vārdu apmelnot visos iespējamos veidos. Jēzups bija labs onkulis, katru reizi, kad gāju garām viņa mājām es tiku pacienāts ar bonbongām.


Barību govīm mēs ar draugiem pa kluso spērām no mana tēva loma. Tajos laikos zivis burtiski pašas lēca laivā, zvejnieku dzīve bija viegla un mierīga. Vēl tagad atceros kūpināto lucīšu un sālītā laša garšu. Toreiz zivīm bija pavisam cita garša, to i nevar salīdzināt ar to parodiju kas pieejama mūsdienu lielveikalos.


Govju barošana bija viena no mūsu mīļākajām izklaidēm. Kā apburtas viņas skrēja pie jūras smiltīs nomestajām zivīm, grūstīdamās ar saviem raženajiem rumpjiem, cīnoties par iespēju notiesāt pēc iespējas lielāku zivi. Kopš sevi atceros man vienmēr ir paticis skatīties kā govis lēnām un mierīgi ēd. Patiesībā jau ēšana ir gandrīz vienīgā lieta ar ko tās nodarbojas savas nožēlojamās dzīves laikā. Mūžīgi kustīgā govs mute man asociējās ar kaut ko mediatīvi mistisku. Pārveidot zivis par pienu, govis ir vienīgie radījumi, kas ir spējīgi uz šādu maģiju. Un tās acis, tās vienmēr bija pateicības pilnas, pat šķita, ka tās nedaudz labsajūtā asaro.


To, ka Lelde mani nemīl, es secināju jau mūsu trešajā randiņā. Viņa stundām ilgi varēja stāstīt par ārzemju ceļojumiem, svešu zemju smaržām un glaunu restorānu ēdienkartēm. Katru reizi runājot par ēdienu viņas seja pārvērtās, kļuva baudkāra un kaislīga, rokas viņai pašai nemanot pieskārās kaklam. Mūsu attiecības šādā veidā turpinās jau 3 gadus. Pēc darba mēs satiekamies ēst, Lelde man stāsta, es skatos un baudu. Pēc tam klusējot dodamies uz īrēto dzīvokli skatīties televizoru un nodarboties ar seksu. Es nekad nebiju domājis, ka iemīlēšos resnā sievietē. Šādas jūtas es nekad neesmu izjutis pret kādu citu, citas ir nepilnīgas, viņām kaut kas pietrūkst. Seksa laikā Lelde nekad neskatās man acīs, viņa vienmēr novēršas, un šķiet, ka pārdomā kādu dziļu domu. Bet es ieķēros un ieslīgstu viņas apaļīgajās miesās, un gremdējos tajās līdz esmu apmierināts. Lelde atļauj.


Mēs sēdējām ne pārāk dārgā Parīzes ēdnīcā. Lelde lēnām, bet meistarīgi rīkojās ar galda piederumiem, uzmanīgi sagrieza katru frī kartupeli un karbonādes gabalu. Pa mazam gabaliņam lika to mutē, kārtīgi sakožļāja un norija. Es nespēju no viņas novērst skatienu, katrs mirklis kad pa viņas barības traktu lejā nogāja kartupeļa gabaliņš manī izraisīja neaprakstāmu baudu.


- "Garšīgi, tas patiešām ir garšīgi, gluži tā pat kā toreiz, kad es biju Orleānā un kopā ar..." - Viņa tikai stāstīja un stāstīja, bet es neklausījos, bet tikai skatījos viņas lūpu kustībās.

- Ēd vēl, ēd, visi mani iekrājumi un smsKredīts ir šī mirkļa vērts. Tu pat nespēj iedomāties kā es tevi šovakar mīlēšu. - Pie sevis nodomāju.