19
Universa valdnieks

Mašīna lēnām slīdēja pa mazpilsētas ielām. Visi iedzīvotāji jau bija pieraduši pie melnā bmw e36, kas katru dienu brauca gar viņu mājām.
Apstājies pie vietējā Mego, no mašīnas izkāpa jaunēklis. Vidējas miesasbūves. Īsi apgriezti mati. Viņam bija 25 gadi, bet nezinot jūs viņam dotu 18. Un kā personība viņš bija atšālējies. Lai gan nezinu, vai šādu metaforu var lietot, ja cilvēkam vispār nekad tā īsti nav bijusi tāda personība,
-Eu! Čav Pēteri! Ko tad tu te dari?! Kādus miljons gadus, joptvajmaķ, neesi redzēts!
Jaunēklis uzrunāja pie Mego stāvošo puisi, kurš izskatījās nedaudz apjucis.
-Ā.Čav, - nedaudz negribīgi Pēteris atbildēja. – es te pie vecākiem uz brīvdienām atbraucu.
Savā laikā viņi bija mācījušies vienā klasē. Bet Pēteris pēc vidusskolas uzsāka studijas RTU programmētājos, tikmēr Jaunēklis par savu dzīves sasniegumu uzskatīja to, ka 10. klasē savai literatūras skolotājai klases priekšā pateica, ka ’šito sūdu nu gan es nelasīšu!’ - attiecinot to uz brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem. Tajā laikā tas bija izsaucis klasesbiedru neaptēsto cieņu, jo neviens cits ko tādu teikt neuzdrīkstējās, lai gan varbūt katrs kādā brīdī to bija iedomājies.
-Kā pa, joptvajmaķ, dzīvi Pēteri?!
Pēteris nepacietīgi ieskatījās pulkstenī
-Nevaru sūdzēties. Kā pašam?- Pēteris negribīgi jautāja, tikai tā – pieklājības pēc.
-Opā bļe. Labi! Fāteris iekārtoja savā firmā. Tagad, joptvajmaķ, labi pelnu! Šas, nesen māju uzcēlu. Ar Annu baigi priecīgie esam...
-Kā Annai īsti iet? – Pēteris pārtrauca Jaunēkli un pirmo reizi sarunas laikā likās ieinteresēts.
-Ā. Viņai? Nu labi, joptvajumaķ.
Pēc vidusskolas uzreiz Jaunēklis bija aprecējis Annu, smukāko meiteni skolā. Patiesībā gan, ja skolā tiktu rīkots skaistumkonkurs, meitene gan visticamāk būtu palikusi aiz divdesmitnieka. Bet tas viņu neinteresēja. Jau 12. klasē meitene sāka dzīvot pie viņa un viņa vecākiem. Tā bija īsta mīlestība. Jaunēklim patika mašīnas, Annai arī patika mašīnas. Jaunēklim patika futbols, Annai arī. Jaunēklim patika piedzerties, Annai arī. Viņi bija kā radīti viens otram.
-Tad, jau forši. Bet labi, es skriešu pie vecākiem. Bija, emm, patīkami tevi satikt. – Pēteris teica
-Klau, nē! Miljons gadus, joptvajmaķ, neesi satikts. Davai. Paņemam pa kādam nullseptiņi un ejam parkā pasēdēt, joptvajmaķ.
Bet Pēteris jau bija gabalā.
-Priduraks.
Jaunēklis no kabatas izvilka savu iPhone 5. Atvēra vaļā tvitera aplikāciju un savā privātajā tviterkontā ierakstīja ziņu :’’Satiku Pēteri. Priduraks kaut kāds.’’

Un tā nu draugi ir sagadījies. Ka katrā mazpilsētā ir tāds Jaunēklis.
Kurš dzīvē neko nav sasniedzis saviem spēkiem, bet tikai ar vecāku aklās mīlestības palīdzību.
Kuram ir draudzene/sieva, kuru vairāk interesē viegla dzīve, nevis pats Jaunēklis.
Kurš lepojas ar savu nezināšanu un aprobežotību.
Kura vārdu senie klasesbiedri satiekot jau ir aizmirsuši.
Un tā nu viņš dien dienā braukājas apkārt savā bmw un ir sava mazā universa valdnieks. Jo dziļi sirdī viņš saprot, ka ir tikai liels universa valdnieks mazā universā. Lielākos universos viņš nebūtu ne plika graša vērts.

Un kā sauc tavu Jaunēkli??