Nu to Rīgu ieraudzīju
55.gads. LPSR.

Jau divi gadi kā biedrs Staļins nolicis karoti par mūsu grēkiem. Sibīrijas nomalēs stahanovieši ēd papildporcijas un ceļ komunisma paradīzi. Tuvajos Rietumos lāči, pūces un vilki metuši pie malas Daugavas rakšanas darbus un cīnās vienā frontē ar mežabrāļiem par neatkarīgās Latvijas atgriešanu. Tikmēr vilciena Pitalova-Rīga vagonā notiek brīnumu lietas.

Miklas acis iezogas loga rūtī. Skatiens piekaltis grimst itin kā atmiņās par Sibīrijas dzelzceļa mezgliem, iemīļotām siena gubām un stindzinošām rīta rosmēm... pēkšņi spējā uzbudinājumā smagas darba rokas iekarās trulā vēdlūciņā, rausta to un grimst bezcerīgā atslābumā. Pēc mirkļa tās pašas rokas nepacietīgi kā dimantu pucē loga rūti. Pekšņā prieka tvīksmē viņa saceļās pret vispārējo ņurdoņu.
- Aaak, maaans dievs! Vai taaaas esi tu, maaaans Ēvald! KAAAP iekšāaaa! – un uzmundrinājumam vēl izdveš, - Vai tu kurls, vai!?
Beidzot kā svētais, kas apmaldījies starp deviņām jaunavām, kāds iesirms kungs sper izšķirošo soli uz priekšu un raušas tik iekšā ar štociņu un paunu maisiem pa priekšu. Iet šis kā lunātiķis, taisni garām, tik mādams ar štociņ pa gaisu kā tāds diriģents pa orķestra bedri.
Šitā vienā lēcienā uztraušas gaisā un neizpratnē gora gurnus. - Nē nu tiešām! Kunga prātā vai? nepazīst vairs paša māsas meit? Un stumj šo uz blakus sēdvietu.
- Ko ta nu meitiņ, nepazīs. Pats vells var pa gabal palikt kurls no tavas taurēšanas!
- Koaaaa! Koaa ta tu saki?! Es taisnā vīzē no Sibīrijas. Tur kā redzies atkusnis sācies, palaida mani brīvestībā un vēl astīti atlaida, bet pa šitām garajām ziemām ausis tā sapūstas, tā sapūstas... Koa ta pats mētājies kā dieva nepieņemts? Un kas tev tajās paunās vispār?
- Posts ar tavu Sibīriju... Vedu tomātiņus uz Rīgas tirgu.
- Koaa? Uz Rīgu? Padomājies, kundziņš tāds! Uz Rīgu ar tomātiņiem. Mūžiņ neesmu to Rīgu redzējusi.
- Paklau, brauc takš man līdzi!
- Kooaa ta nu es! 58. Pants! Vai tu zini, kas tas ir? Par pretpadomisku sabotāžu sevišķi apvainojošos aspektos. Padomājies tikai, šitas pelavmaiss ielaužas manā Kuldīgas miteklī, kur es gludinu savu vešiņu, aizcērt durvis un uz vietas novelk bikses un ultimatīvi pieprasa, lai es dodu. A ko es? Sirdī labu prātu nesdama, domāju, ka zeņķis uz mītiņu pošas, bikses vajag izgludināt. Nē, viņš ar to nav mierā un lepni novelk arī savas apenes un zeķturus. Arī tās es paņemu. A šitas āzis pateicības vietā sāk man grūsties virsū un es šim kā devu ar gludekli pa prieka vālīti, tā šis kā sadzelts pilnā atpakaļgaitā aizlidoja īdēdams. Mīļo dieviņ debesīs, kur tas vēl piedzīvots, ka man savs klēpja siltums jādala pēc tāda un tāda panta?! (mēmu sašutumu tēlodama sasit plaukstas)
- Ko Tu saki?!
- Jā, patiesi, patiesi, ka es te sēžu, pants bija vērā ņemams! Tur uz vietas daudzas bija labi pārmācītas ar to pantu un dalījās uz nebēdu. Es jau arī nebiju smādējama. Nupatās pēdējās dienās man līmējās klāt viens tāds galīgi izdilis bāleliņš. Vova vārdā. Vovačka smilkst. Es jau veco kaiti nojausdama, pogāju vaļā bikšu priekšu, bet viņš tikai stāv kā mēli norijis. Prasu, kas uz sirds? Izrādās, esot kkur padzirdējis, ka nāku no Tuvajiem Rietumiem, un tagad gribot zināt kāda ir Rīga. - Nu bet mīļais, Vova, - es šim mierinoši saku, - pasaciņas man nenāk prātā. Ne es to Rīgu esu redzējusi, ne man viņas vajag! labāk kod šajā zaļājā tomātā! Lūk, tas ir kkas īsts un pabeigts.
- Un tas viss?
- Nu jā!
- Gribi pacienāties ar maniem sarkanajiem tomātiem?
- Koaa!? Ko tu gribi teikt?
- Vecā pīz*a, sarkanu tomātu gribi?