A.Lembergs kā postmodernais Jēzus
Šodien sarunājām satikties pie viņa. Vīrišķuma pievilcies dzīvoklis, lakonisks, tīrs. Ar mani nerunā, īgņojas. Kā jau vīrietis, ieņēmis kko galvā, nerunā, negrib mīļoties. Apvainojies. Viņš uzslēdz TV politiskās debates un iegrimst savā laptopā.

A.L.: Nu, ja Lembergs nav tur līderis, tad viņiem vieglāk apspēlēt, vieglāk, labāka situācija vēlēšanās.. viņiem mani vinnēt taisnīgās, godīgās vēlēšanās, viņi to nevar, viņi redz un tāpēc viņiem vajag mani dabūt no politikas nost..

Es esmu nogaidījusies, nocietusies uz satikšanos. Es uzsāku flirtu. Es saldi dudinu un samiernieciski glaužos klāt. Mani ignorē.

A.L.: Nu, kā, nu, viņi var vienoties ar tiesu, protams, tad viņi var noņemt mani no trases, ak, Dievs, viņi jebkurā brīdī var apcietināt, ielikt cietumā mani, un no cietuma man grūti ar politisku darbību nodarboties..

Es noģērbju jaciņu. Uzkrītoši izliecos. Silta, samržīga, krūšu galiņi saspringti izceļas. Skatos uz viņu. Mani ignorē. Saka - skaties televīzorā.

A.L.: Šitas ir tāds pats blefs, saprotat?.. Jūs saprotat. Nu, ja kāds man teiks, ka es šorīt izvaroju sievieti un lai es to pierādu, ja, nu, es nevarēšu pierādīt, saprotat, jo tad jāpierāda tam, kas apgalvo pretējo, ja..

Es sabužinu sev matus, pavirpinu krūštura lencīti. Jūtu, ka viņā mostas iekāre. Es noglāstu viņa plecu, roku, pieskaros elkoņa bedrītei. Pati uzkarstu. Mani ignorē.

A.L.: .. viņi.. noteikti ienāks jaunas citas sejas, kas būs tie patiesie politiķi, kas tur parādīsies.. ..Zatlers atnāca, tā teikt, uz balta zirga, nu, gan jau viņš ir nokritis dubļos īsā laikā..

Viņš mani ignorē, bet es uzkarstu. Es pieskaros savām krūtīm. Es nobrauku lencīti prom no pleca. Es skatos uz viņu. Viņš samiedz acis un ieurbjas ekrānā.

A.L.: ...drīzāk latvietis ir tas, kas ir latviskā vidē audzis un latviešu valodu labi zina, un, un ciena kultūru, un saprot kultūru, un, un varbūt viņam krievisks uzvārds pavisam, un senči ir bijuši, nezinu, krievi vai kādam ebreji, vai kādam tur nezinu kas vēl tur varētu būt, poļi, piemēram, ja..

Es pieliecos, skūpstu viņa kaklu, iekožu auss ļipiņā, es esmu uzbudināta, es alkstu glāstus. Nepaskatoties uz mani, viņš aizver laptopu.

A.L.: Līdz šim pamatā tie ir gadījuma cilvēki, kuriem Dievs, nu, par visiem tā es nesaku, kuriem Dievs nav devis garu, garu vadīt valsti, vadīt tāda mēroga sistēmu...

Viņš beidzot skūpsta mani, viņš glāsta manas krūtis, viņš saņem tās savās plaukstās. Es alkās ieķeros ar lūpām viņa kaklā. Es ieņemu vietu viņam klēpī.

A.L.: Viņa.. viņa.. viņa padomniece saka, man atņems kabinetu un mašīnu. Ak, Dievs! Nu, ak, Dievs!..

Viņš satver cieši manu dibenu. Tik zināmās gurnu kustības uz priekšu un atpakaļ. Tas uzšķiļ kaut ko neapturamu. Kaislē reibst galva un lido apģērbu gabali.

A.L.: Un redzat, kas par lietu, un.. Pa, pa, pa, es pabeigšu! Tātad, nu, Jūs sakāt, Lembergs tur spļāvis acīs un tā. Nu, zināt ko...

Viņš beidz manī pārāk ātri. Es gribu vēl. Viņš ir kails, viņš ir karsts, viņš ir piedevis, bet redzu, ka vairāk nebūs. Baudu tuvumu, karsmi. Miegu.

A.L.: Viņiem visiem ir amati, viņiem visiem ir vara, un pie varas vienmēr būs kāds, kas atnāks un kuram būs kādas vajadzības, un kuram nāks kāds pretim un viņš atkal par to samaksās. ..kāpēc mani tā sit – lūk, tas būs labs vārds – 10 gadus. 10 gadus mani tādā veidā sit, un nekā nevar nosist.. Nu, un ko tālāk.. Nu, skaidrs, ka es, ja būšu dzīvs un vesels, uz vēlēšanām man nav tiesību neiet......

Laptops paliek neatvērts. Viņš dudina un samiernieciski glaužas klāt. Viņš izslēdz televizoru.