Kā nekļūt par ekstrasensu?

Instrukcija

Necensties paredzēt laika apstākļus, kas reizēm mēdz ieņemt cilvēka prāta sapņoto un pēc tam nākas gauži vilties saulainas dienas lietavās, matu plēksnēs, kuras kā salijuši un smagi zāles stiebri veļas pār galvu, kura nicina draņķa laiku un slapjos zābakus vai kurpes, kurās drēgnumu nemīloši kāju pirksti cieši saspiedušies drebinās, sapņodami par siltām vilnas zeķēm, kuras sapņo par savu bezrūpīgo laiku cirtām atdusoties uz jēriņu mugurām, vēderiem, un pakaklītēm, un aizaustiņām.

Neuzticēties nelabvēlīgajām laika prognozēm, jo tās pretēji laika apstākļiem pielīp kā dadži un neatlaižas, iedurot savas adatas līdz kauliem, līdz tālākajam apziņas stūrim, kurā mīt arī iepriekšējās nelabvēlīgās prognozes, to māsas un brāļi, sekas un traumas.

Necensties paredzēt laiku pēc dzīvnieku ieradumiem vai paredzēt dzīvnieka reakciju, kas mēdz būt spontāna un neparedzama, pat noslēpumaina, jo arī dzīvnieks kaut kādās darbībās ir līdzīgs cilvēkam (un otrādi), kuru nav ieteicams ilgstoši vērot (ja vien nevēlies kļūt par ekstrasensu), jo nākas ievērot ne tikai uz apģērba sēdošu krējuma pleķi un caurumu zeķē, un trīs dienas nemazgātus matus, un ko tik vēl ne, bet arī to, ka šis indivīds ir no galvas līdz kājām iegrimis skumjās, ka sieva un bērni jau sen tam ir uzgriezuši muguras, ka nākamnedēļ tam notiks nelaime un ka tas nav diez cik gudrs, bet drīz tas laimēs loterijā, un ka tā visa ir tikai gaismu un ēnu radīta ilūzija, kurai nedrīkst uzticēties.

Tāpat ieteicams izvairīties no tādu frāžu lietošanas kā „es paredzu”, nākotnē gaidāms” utt. Vai sapņu, kuri piepildījušies, stāstīšanas, kas nereti atsevišķām personām liek domāt, ka kādam vai kādai piemīt spējas paredzēt notikumus.

Labāk neticēt un neuzticēties pesteļiem un ekstrasensiem (ja vien nevēlies kļūt par milzīgu sensoru un klāstīt psiholoģiskus melus lētticīgām ausīm), jo jebkurš var pateikt, kur aprakts tas suns.