gandrīz gandrīz ideālas vakariņas - Otrais cēliens, otrais skats - tie paši

begemots

11:25 pm - Otrais cēliens, otrais skats - tie paši

Kad cilvēks pēc sūrā un stindzinošā darbā pavadīta iepriekšējā vakarā, kurā figurē gan gadus piecus neredzēti kursabiedri, gan Imants Daksis (jeb tas tomēr bija murgs?), gan pusnaktīga sniegšļūkšana no Cēsu pilskalna, pārbrauc pusdienlaikā mājās, viņam ir kategoriski noliegts uztraukties, nervozi skraidelēt pa istabām, vākt pa roku galam fototehniku, nelāgi lamāties un nejauši spert kaķim. Diemžēl visu to ir spiests darīt cilvēks, kuram, knapi ienākot pa durvīm, jau jādomā, cikos īsti pa tām bija jāiet ārā.

Pēc tam, kad sazvanot mūsu kvarteta superkoordinātoru tante tas noskaidrojas un izrādās, ka laika ir tieši tik daudz, lai skrienot un lādot savu slinkumu, kas ir liedzis uzturēt sportisku formu, paspētu uz reto vilcienu, kas dodas vilibaldis virzienā, pasaule sāk rādīties jau cik necik ciešama.

Taču, kā teikts šaurās aprindās plaši pazīstamā teicienā: ceļš uz Pokaiņiem ir pieminēšanas vērts, jo viss ir labi tieši līdz brīdim, kad izrādās, ka mana topogrāfiskā atmiņa, ar kuru es gananepavisam ne pamatoti lepojos, nezkāpēc nedaudz nopasē tad, kad es ne tik vien nezinu adresi, kurā man jānokļūst, bet arī neesmu kartē iepriekš apskatījis tuvīnās ielas, paļaujoties uz iepriekšējās vakariņās vilibalža sazīmētā plāna (kurš nezkāpēc palicis pie tati) atcerēšanos. Kas pati par sevi nebūtu slikta doma, tikai šim plānam pa virsu slāņojas viltusdmitrijiska OTRĀ plāna atmiņa, kuru nez kāpēc jau pirmajās vakariņās zīmēja tante un kurā norādīti visi orienteri, lai nokļūtu pie viņas. Nedaudz citā pilsētā.

Sazvanot laimīgi siltumā jau tupošos kvarteroņustbiedrus, proti, to pašu tanti, man pamazām sāk rasties aizdomas, ka es topu speciāli novirzīts no kursa. Tas pilnībā apstiprinās, kad, izlēmis sekot savam iekšējam žiroskopam, es turpinu iet uz priekšu laikā, kad man norāda griezties par 180°, ko darījis es būtu aizsoļojis vispār ellē ratā ārpus Rīgas, nevis veiksmīgi sastopis namamāti, kas jau iznākusi mani meklēt.


Laimīgi nokļūstot galā, tālākais jau izvērtās visai lieliski, par ko liels klanījiens gan namamātei un viņas burvīgajai meitai, gan viennozīmīgi arī pārējiem mūsu kvarteta pārējiem cīņasbiedriem par pasaules pārtikas krājuma samazināšanu.

Par ēdieniem runājot, man simpatizēja tie visi. Jāuzteic arī vīni — gan Château La Plaige bordo, gan arī mājas vīns (kuru es pamatā lietoju) bija ne par smagu, ne par vieglu un gluži labi iederējās ne tikai pie kazas siera uzkodām, bet arī pie pārējiem ēdieniem.

Ziniet, vispār, tā punktu došana ir tāda stulba lieta, tu aizej pie cilvēka, apēd, ko viņš speciāli tev pagatavojis, un tad te vēl vērtē un piekasies. Ko tur lai novērtē savādāk, ka bija ļoti garšīgi un paldies par lielisko vakaru? Visa šitā punktēšana kaut kā tā. Bet nu labi, ja jau tad jau.

Ņemot vērā manu vispārējo piekasīgumu, tās dienas vieglo paģirainumu un fōna aizdomīgumu par Vienu Pie Galda Man Pretī Sēdošo Personu un viņas vēlmi mani novest maldugunīs, ēdieniem, lai arī bija ļoti garšīgi un labi (kā jau mēs vienojāmies: jebkurā restorānā to visu apēstu un teiktu, ka bija lieliski), top novērtējumu nedodu.

Uzkodas 9/10: jā kazas siers + atbilstošs saldais pilnīgi noteikti gandrīz tops, bet iespējams drusciņ par intensīvu viena vai otra garša, līdz ar to ne īsti sajutu kopā abus (tiesa gan, pie garšas neizjušanas, iespējams, tikpat labi varu vainot arī pats savas paģiras).

Zupa 9/10 - pieņemu, ka, ja būtu sablendēta biezzupa, tad tiešām godīgi būtu uz visiem 10, mmm, gailenītes.

Pankūkas man personiski 7/10 — kā jau atzinos uz vietas, īpaši neizjutu mērces garšu vispār, pankūciņās pašās drusku par daudz varēja just griķus, kas šinī gadījumā drusciņ kaut kā tā. Kombo jebkurā gadījuma izdevies.

Un tiramisu. Tiramisu pat vispiekasīgākajā noskaņojumā es nevarētu atrast kam piesieties — aizver acis un pajem karotīti, nedziedi, kad tiramisu ēd. Labi, ja nu es izslēdzu jebkādu humora izjūtu un labo gaumi, tad es varu mēģināt pateikt, ka varbūt varēja gribēt just nedaudz vairāk biskvīta. Beeeet tas ir smieklīgi, tiramisu bija lielisks un 15/10 ir pelnījis noteikti!

Izklaide.

Izklaidei vajag noskaņojumu. Ar zināmu drebuli gaidu savu kārtu un izšūšanas krustadūrienā piedāvājumu, ar ko taisos satriekt publiku, bet man šķiet, ka šim vakaram pilnīgam jandāliņam drusku pietrūka pašu dedzības. Šī nebija īstā svētdiena, kad izklaidēties, šī bija ēšanas un gulēšanas svētdiena. Neskatoties uz to, kāds vinnēja cirkā, kāds domino (tante visu laiku spieda uz to, ka zaudējot pēc noteikumiem, citiem uzrodoties dažādi papildus elementi organismā) un galu galā mums bija arī jaukas galda sarunas par dzīvdzemdēšanu un ko tik neko. 7/10, cīši lobi cylvāki, kas apstiprinās gan vakara gaitā, gan arī pēc tam.