Pat nezinu, kā tev pateikties (Zinu, ka tu teiksi, ka es jau pasakos ar savu eksistenci vien), bet... Lai arī cik ilgi kopā mēs būtu, tu mani nebeidz un nebeidz pārsteigt, reizēm pat nejūtos to pelnījusi. Bet tu esi vislabākais, kas ar mani ir noticis, katru reizi ir tik grūti šķirties, jo būtībā mēs esam viens cilvēks.
Ienirt tevī, sajust tavu smaržu, būt tavās stiprajās rokās, kuras var mani atraut no zemes un sajuties tik ļoti, ļoti maziņai un mīlētai...
Beigas visam (Bet varbūt, ka sākums) jau ir skaidri zināmas, bet, katru reizi, kad tu to saki, tas tik un tā liek trīsām izskriet cauri visam ķermenim un neticēt, ka tas notiek ar mani.

paldies tev, ka tu esi.