Tev.
Zini, es gribu uzrakstīt visu, ko jūtu, visu, kas palicis nepateikts līdz šim.
Bet es nedrīkstu. Pārāk daudz kas tiks sabojāts. Pēc tam mēs klusēsim. Atkal starp mums būs milzīga plaisa dēļ tā, ka kāds no mums būs pieskāries mums tik nepatīkamai pagātnei un atmiņām...
Jau vairāk kā gadu es ik rītu pamostos cita skavās, bet tik un tā viņa sejā es redzu kaut ko no tavējās. Jau vairāk kā gadu mēs cenšamies aizmirst viens otru un ik reiz par to aizrunājoties, mēs viens otram atzīstamies, ka pagātne vēl ir dzīva. Ik reiz... Un man ir bail, ka tas var notikt atkal.
Man riebjas sāpināt cilvēkus. Man riebjas sāpināt tevi ar to, ka nevaru neko tev solīt. Ka nevaru solīt mūs...kaut arī vēlētos...un tā ir drausmīga sajūta!
Bāc! Nu kad tas vienreiz beigsies!?!?!?! Kad tu beigsi mani vajāt?
Lai gan nē... Kad gan es beigšu tevi vajāt savās domās?