Savādi, viss en jau ir cauri, sen jau ar visu ir samierināts, sen jau tevis vietā man pāri ir gājuši citi un es esmu gājusi pāri citiem, bet tomēr tu mani nepamet, tomēr es vēlarvien meklēju informāciju par tevi, interesējos par tevi, kaut tevi sen vairs nemīlu. Un tu mani arī vairs ne (Vismaz es tā domāju). Un tomēr toreiz tu visu gribēji atsākt, bet es aizvēru durvis. Tā vajadzēja. Nenožēloju, jo atvēršana sāpētu, ar atvēršanu es nogrimtu kopā ar tevi. Domāšana par tevi vairs nesāp, tikai citi spēlē to muļķīgo teātri, it kā man tā noteikti sāpētu. Es tikai gribu, lai tu izietu ārā no mana prāta, no atmiņām, no visa, kaut tas nav iespējams, arī pieredze ar tevi tomēr ir un paliek pieredze. Tikai dīvaini, ka par citem citiem es tā nedomāju. Bet man vajadzēja aiziet, lai izbeigtu visu to ārprātu, mudžekli, lai arī kā tu man centies "atspēlēties", tev nesanāca,jo man ir asāka mēle. Vajag kaut ko tikpat supersāpīgu, lai tevi aizmirstu. Bet es pat nezinu, vai to vispār gribu, vai man maz ir vajadzīgs, lai mani atkal sāpinātu, jo kopš tā laika, kad es tevi pametu, es esmu tā, kas sāpina citus.