pieķēru sevi pie pieraduma. nu no vienas puses jā - kāda jēga bija ko vispār uzsākt, ja es nezināju neko par savu nākotni? bet es taču sev teicu, es taču tev teicu, lai uzmanies no pieķeršanās, no kā nopietna, no visa, kas varētu vēlāk sāpināt un vakarnakt guļot tev blakus un uzdodot jautājumu "tev būs ļoti skumīgi, kad aizbraukšu?" tu tikai smaidot noteici "kas jādara, tas jādara, tev tā būs labāk". mums palikuši vel mirkļi, man gribas tos ilgākus un ilgākus, man gribas uzgriezt tev muguru, lai tu man nepieķertos vēl ciešāk, lai mazāk sāpīgi.
es nezinu.

es tik ilgi gaidīju mīlestību, tik ilgi gaidīju pieķeršanos, mieru un kādu, kam es esmu vēl nepieciešamāka, kā viņš man un mirklī, kad esmu ko tādu izbaudījusi, pagaršojusi ar pašu mēles galiņu, viss beidzas, tik stulbi paredzami, ka gribas, lai laiks mazliet apstājas.