aaaaa... un tagad gribās uzrakstīt, ka nekad nezinu kā īsti ar Tevi apieties, atļauties zināmu mirkli pārsteidzošas patiesības vai saglabāt to distanci... Jo mēs mētājamies no vienas pie otras, nu, to dari Tu, es zināmā mērā cenšos būt rezervēta pret pārāk lielu sevis atrādīšanu, vismaz ciktāl tas skar mūsu abu saraksti. un no otras puses, nu ko tad es rakstīšu? ka mazdrusciņ esmu aizrāvusies ar Tevi, bet reizēm atkal neesmu un noskurinos par domu, ka mēs varētu būt kas vairāk par aizraujošu un dzēlību pilnu saraksti?!? Pabērt sev vēl uz galvas pelnus par tēmu- nesaprotu, kāpēc Tu šo pusgadu joprojām ar mani saraksties, jo neesmu nedz tik glīta, lai tas spētu nomākt to, ka neesmu pietiekami gudra, nedz arī tik asprātīga! Tu dzen mani izmisumā ar to, ka ne tikai nesaprotu Tevi, bet arī pati sevi ne, man patīk skaidrība- lietas ir tā un tā. No Tevis es gribu to un to, saista mani tas un tas. Skaidrībai un privārtumam jā vai nē, nevis mūžīgo wtf, kas tad tas... bet no otras puses, ir taču sen pierādīts, ka mani ātri vien sagarlaiko puikas, kas ir viegli izprotami. Un ko man vispār darīt ar faktu, ka Tev ir 32? Ignorēt vai pievērst uzmanību? Jo attiecībā uz sevi to ignorēju, bet domājot par sevi no tava viedokļa izgaismoju kā sasodītu skatuvi Kailijas Minogas koncertā!
Un es nojaušu, ka šo visu pārtulkojot angliski un nosūtot Tev, mūsu draudzība kļūtu mulsinoša vai arī tā nomirtu dabīgā nāvē, tāpēc pāris dienas mēģināšu cīnīties ar abstinenci un nerakstīt Tev, galvenokārt tāpēc, lai Tu apjaustu, ka Tev manis tur pietrūkst un ka es esmu neiedomājami lieliska!
Damn you, life!