Es nekad neesmu mācējusi sevi nolikt kādam citam priekšā kā baltu lapu, nekad neesmu spējusi izteikt pilnīgi visu, ko jūtu, ko domāju, ko plānoju un kas ar mani notiek. Tās ir kārtējais un nebeidzamais mana rakstura mīnusiņš. Bet divi mīnusi kopā veido plusu, bet reizēm pluss ir divi mīnusi.

Bet nu, katrā gadījumā, ir tā, ka apmēram mēnesi, es mocos, un nenormāli mocos, visas manas domas tik riņķo ap tevi, es nezinu kāpēc, bet tā vien tas ir. Nemaz nedomā, ka neesmu mēģinājusi savas domas aizpildīt ar citām problēmām, kaut vai ar tām, kas tagad ir manā un Rebekas starpā, bet tas tagad nav tas savrīgākais. Es nezinu kas, bet kaut kas mani velk pie tevis, es pat nezinu vai man kaut ko gribās, vai es izmisīgi tiecos pēc visām tām sajūtiņām. Es zinu, visus tavus argumentus, vai vismaz daļu no tiem apjaušu - vecumu starpība, tava aizņemtība un vēl daudz kas.
Kādu laiku atpakaļ, es runāju ar vienu skolasbiedru, un atceros, ka viņš kaut ko teica par mani, uz nezinu kāpēc, bet viņš uzsvēra, ka es vienmēr dabūnu, vai vismaz nemitīgi tiecos pēc tā visa ko es gribu. Lai arī viņš mani galīgi nepazīst, tur viņam bija pilnīga taisnība. Un, jā, par taviem argumentiem, lai arī cik dzelžaini tie no Tavas puses nebūtu, man ir pilnīgi vienalga. Šodien, tā pat kā visas pārējās dienas, un tāpat kā mēs visi es esmu neizmērojams egoists, un tiecos pēc savām vēlmēm. Un pašlaik mana vēlme, lai cik dīvaini tas nebūtu - esi tu. Vai arī vismaz man pašai ir jāpārliecinās par to, ka tur nekas nevar sanākt. Pašas pieredze man ir svarīgāka par citu vārdiem, jo tad man vismaz sirsniņā ir miers un apziņa, ka tur nekas nevarēja sanākt, ar to manas cerībiņas par to visu mirst. Bet tagad tās nemitīgi tikai atgādina par sevi.
Tonights gonna be a good night. As always.