Beidzot pa īstam sapratu, ka Tu esi tukša partija.  Nevis sapratu, ka man tas būtu jāsaprot, bet pati tā arī jūtu.

Tu man biji diezgan liels pārbaudījums- prast nesadegt kaislē un nenodot savu līdzcilvēku. Kad biju viena, bija skaisti bēgt prom no Rīgas, nejauši satikties, doties nakts pastaigās un klausīties Tavos stāstos.  Bet es tā arī neļāvu Tev sevi noskūpstīt un Tu tā arī man nepazvanīji. Tāpēc es pazudu un nu atkal esmu kopā ar savu puisi. Kad pēc ilgāka laika satikāmies un es jau biju aizņemtas meitenes statusā- jā, man bija grūti, mani burtiski plosīja domas par Tevi un atkal sākās nejaušās satikšanās un es nezināju, ko iesākt- es tikko biju uzsākusi kopdzīvi ar savu puisi,  bet man katru dienu  galvā biji Tu. Atkal kompānijas ietvaros satikāmies pāris reizes un, jā- es, vēljoprojām, redzu Tevī ko tādu, kas mani vienkārši velk pie Tevis.. un es zinu, ka neesmu(nebiju) Tev vienaldzīga.. bet..- Tu nepapūlējies pats mani sameklēt tad, kad vajadzēja. Tagad tie pāris meili un zvani no Tevis ir forši, bet arī tikai kacina, jo es  ceru uz iespējamu draudzību, a Tu ko domā- nezinu. Pluss- visa pamatā ir alkohols un ballīte. Mēs ne reizi neesam tikušies citos apstākļos un es, noteikti, neesmu vienīgā, ko esi (mēģinājis) apvārdojis. Iespējams tas, ka esot ar kādu paralēli izslimoju iemīlēšanos Tevī liecina, ka man nav labi ar savu puisi.. bet es to noskaidrošu, bez ļaušanās Tev vai kādam citam.  Un Tava tagadējā vienaldzība, nezinu pa īstam vai šķietama, kad it kā nepavadi visu vakaru ar mani, bet tāpat vienmēr uzpeldi kaut kur tuvumā un beigās paliekam mēs abi- tā mani tikai tracina, jo princese manī nevar dabūt visu un visus, lai arī apzinās, ka to nemaz nevajag.. tāpēc, piermkārt, pati netiekšos pēc tikšanās ar Tevi, otrkārt- ja nu sanāks.. vairs nekādu spīdošu acu, nozušanas no pārējiem un alkohola rosināto drosmīgo sarunu.


ja nu kādreiz, tad tikai tad kad būšu viena.