A book by the storyteller

01110011 01101000 01101111 01100100 01101001 01100101 01101110 00100000 01110011 01101011 01100001 01101001 01110100 01101001 01101001 01101010 01110101 00100000 01101100 01101001 01100101 01110100 01110101 00101100 00001101 00001010 01110000 01100001 00100000 01101100 01100001 01100001 01110011 01100101 01101001 00101100 00100000 01110000 01100001 00100000 01110000 01101001 01101100 01101001 01100101 01101110 01100001 01101101 00100000 01110110 01101001 01100101 01101110 00101100 00001101 00001010 01100010 01100101 01110100 00100000 01101100 01100001 01101001 00100000 01101011 01110101 01110010 01110000 00100000 01110100 01110101 00100000 01110000 01100001 01110011 01100001 01110101 01101100 01100101 01100101 00100000 01101001 01100101 01110100 01110101 00101100 00001101 00001010 01110101 01111010 00100000 01111010 01100101 01101101 01100101 01110011 00100000 01110100 01100001 01110011 00100000 01100001 01110100 01101011 01100001 01101100 00100000 01101001 01110010 00100000 01110110 01101001 01100101 01101110 01110011 00101110

zemeslodes kantainākajā stūrī
vēroju viņa pirkstus sitam ritmu
un man šķiet ka pelnrušķītes kariete
apmaldījusies viņa pulsā -
kristāla
elpā

lodes platākajā leņķī
es skūpstu viņa lūpas.
viņš nemaz nezina ka atrodas tieši tur
un tikai pusnakts ķirbju ripošana
pārtrauc tavam cd spēku -
kristāla
pirksti un vēl lūpas

..,lai veikalos būtu lielākas kastes saldējuma par 2,4litrīgajām!! Ar vienu tādu šodienā ir par maz, DAUDZ par maz!!
..,lai nekad nebeidz skanēt dziesmas, viņas dara mani jukušu. Jūtos kā stāvot uz jumta kores, vējam ļaujot rotaļāties ar maniem matiem un tajos iemest rasas graudiņus!!
..tikt prom un dzīvot savā dzīvoklītī, braukt savā mašīnā, pelnīt savu naudu!!
..nedomāt tik daudz!!
..būt nedziļdomīgai, tas būtu virspusējākai!!
..peldēties!!
..jaunus ierakstus dienasgrāmatā!!
..jaunas bildes [damn, kur mans fočuks palicis??]!!
..garas, asiņainas rozes ar lieliem, biedējošiem ērkšķiem!!

BET
..,ja gribas, tad iekod ribās!!
Damn, netieku klāt!!

( Pasaka I )
Gaidu komentaarus, kritiku utml... ;)

pasaka par vientuljo aknu.

Kaada akna reiz padaudeeja savu donoru un vientulja kliida pa slimnicas veesajiem gaitenjiem. vinja redzeeja raudoshus beernus, cilveekus ar augonjiem uz lejasgala puslodeem, un aarstus, kas uzmaacaas maasinjaam.Briidii, kad aknu gandriiz vai nomina tualeti mekleejosh pacients, taa saprata, ka laiks iet pasaulee un dariit labu.
taa akna celjoja un veica briinumu darbus, izgaismoja cilveeku un citu nabaga nomaldiijushhos organu dziives, liidz beidz savu dziivi varonja naavee, glaabjot kaadu klainjojoshu spanieelu no bada naaves.

.:(Lasīt šeit):.

Un ko tu vēl gaidi, kad visi sapņi jau sen ir izsapņoti, kad mīļais ir prom, kad segas gultā nav kārtotas nedēļām ilgi, kad pati esi pārlieku apjukusi, lai kaut mazliet apjēgtu apkārt notiekošo? Ko gaidi no dzīves tu? Kaut pareizāk būtu jautāt - ko tu gaidi no viņa? Vairs jau nekā nebūs, jo viņš ir prom, tu vēli viņam vien labu, tu vēli viņam smaidu uz lūpām, tu vēlies, lai viņš būtu laimīgs. Tas atgādina kādu gleznu, kurā lūdzošais mūks krīt ceļos Dieva priekšā. Tu ne ar ko neatšķiries, jo viņš ir tavas dvēseles dievs, kuram tu ziedoji sevi.
Un tad nāca stāsta turpinājums - tu sāki nīkuļot, tu pameti sevi novārtā, tava galva aizceļoja prom no tava ķermeņa. Tu sāki rotaļāties ar visu: uguni, ūdeni, zāli, puišiem, meitenēm, draugiem, ienaidniekiem un vēl pati ar sevi. Tu vēlētos tam galu, ne? Tu vēlētos sevi redzēt stabili uz savām kājām ar skaidru ķermeņa daļu uz pleciem, kuru saukt par galvu. Tad, ko gaidi? sāc dzīvot un aizmirsti to, kas bijis pirms tam.

Kad rozes vēl ziedēja, kad saule vēl zenītā gulēja un pavasara dvesmas valdzināja noklīdušās sirdis, kādā tumšā pagrabā klusi slēpās puisis. Viņa dzīve bija ēnas, viņa rotaļu biedri bija zirnekļi uz miklajām sienām, bet viņa māte bija visu caurvijošā tumsa. Tā izauklēja viņu, tā dāvāja savam bērnam skaistas krāsainas tumsas lellītes no sava plašā klēpja. Viņa māmuļa bija silta, bet no viņas baidījās gandrīz visi bērni. Vai zinājāt, ka melna tumsa ir pābagāta visādu krāsu? Puisis to zināja, viņš šo melno klēpi mīlēja, jo tas bija kluss, tas bija liegi maigs.
Virs pagraba atradās liela veca māja. Tajā viņš dzīvoja kādreiz, kad māmuļas gars vēl neklīda ar ēnām, kad tēva dūres necentās savu spēku puisītim atdot. Kādreiz tik idilliski skaistā un plašā māja bija pārvērtusies drūmā cietumā, kurš spieda pagraba tumsu pie zemes.
Gaišie saules bērni bieži rotaļājās ēnu ēkas priekšā, bet viņiem bija bail no tās. Reizēm drosmīgākie apmētāja viņu ar jēlām olām, citi pārgalvji atstāja uz tās sienām krāsas bagātības, kādas vien bija atrodamas tēvu garāžās. Puisis nekad tā arī to nepamanīja, kas ārpus mājas notiek, jo gaišā saule dedzināja acis, bērnu prieka čalas padarīja viņa ausis nedzirdīgas un zāles zaļums laupīja viņa soļu vieglumu. Kad puisim palika 17 gadu, viņu apsveica ikviena sīka radībiņa - zirneklīši, peles, dažas kaimiņu žurkas, iemaldījušās mušas. Bija ieklīdis arī kaut kāds runcis, taču tas ātri aizbēga, manīdams puiša skumji kvēlojošās acis. Viņš nerunāja - balss trokšņi sita māmiņu. Viņš tikai vēroja to pašu bezgalīgi mainīgo tumsu.
Dažas dienas vēlāk kaimiņu mājā ievācās jauna ģimene. Viņiem bija skaista meita ar ogļu melniem matiem un zāles zaļām acīm. Viņas bālā āda saules staros tā ar neparādījās - pat karstākajās dienās vien sejas vaibsti atsegti palika. Arī viņa bija augusi līdzīgi puisim, tikai nu gaismā bija izvilkta. Katru nakti viņa pavadīja uz mājas trepēm sarunājoties ar mēnesnīcas stariem, kuri mīļoja viņas seju un ķermeni. Vienu vakaru viņa nokāpa no lieveņa un devās pavērot apkārtnes logos slīdošos laimīgos cilvēkus. vienas mājas logi viņu piesaistīja - tie bija smagi un tumši, stikli bija nokvēpuši, dažas rūtis bija izsistas. likās, ka mājas dvēsele kliedz, radās iespaids, ka tā pati sevi noturēt vairs nevēlas, ka tā labprāt sagāztos uz saviem vārgajiem pamatiem. Meitene pavēra lēnām mirušās durvis. Viņas priekšā bija telpas, tikpat melnas kā viņas mati, kurās lauzās gaisma no ārpuses pa izsistajām rūtīm. Izdauzītās rūtis atgādināja nievājošas sejas, kuras dedzināja kopā palikušo telpās. Māja pati raudāja, mēbeles lēja pelējumu. Puisis izdzirdēja soļus, tie likās duram viņa sirdī. Un trepēs parādījās dūjbaltas kājiņas, kuras vēja vieglumā skāra pakāpienus. Bālā āda viņu žilbināja, puisim kļuva bail, bet meitene, viņu ieraudzījusi, nobirdināja siltu asariņu. "Es zinu, es saprotu to." viņa teica. Bālā āda pieklusa, garie ēnu mati sildīja, bet zaļās acis grima puiša skumju ezeros ...
Diena pienāca ilgi, daudzreiz, simtiem tūkstoš reižu, bet ne plosošā māja, ne liesmojoši dedzinošie saules stari viņu neskāra. Viņi iznāca ārpus pagraba, bet tumsa iznāca līdz ar tiem, sargādāma trauslo maigumu no spilgtajiem durkļiem, kuri cauri lauzties gribēja, lai melno pleķi izgaismotu.